Blame it on my ADD

Ziniet, es neesmu interneta topogrāfiskais idiots, bet, Green, es nekādīgi nevaru atrast komentāru vietu tavā jaunajā izskatā! Čuš! Un es neesmu spējīga noturēt ciet savu muti [labi vien, ka tā, citādi kā gan mēs spētu viena otru izklaidēt???]. Kad nu tas ir pateikts, tad ķeršos klāt pie savām pārdomām.

Šī dziesma pēdējā laikā ļoti bieži griežas manā mūzikas atskaņotājā.



Man šķiet, ka pēdējā laikā es esmu bijusi īpaši viegli aizkaitināma, kam teorētiski nav bijis nekāds izteikti atšķirīgs iemesls. Patiesībā es domāju, ka man vajadzēja nedēļu bez apkārtējo gaušanās par savu mīlas dzīvi, jo vienu brīdi es vairs nebiju spējīga uzkalusīt vienu un to pašu atkal un atkal. Ja kādreiz esiet mēģinājuši klausīties disku, kas uzkāries magnetafonā vai plati, kas aizķērusies plašu atskaņotājā, tad saprotat, cik kaitinoši un neizturami tas paliek. Es varu uzklausīt patiešām svarīgas lietas, vienalga par ko, bet ne jau tīneidžer-all-over-again-murgus. Vai tas mani padara par drausmīgu cilvēku?

Morālās klišejas un realitātes dvesmas

Es dažreiz domāju... Nē, pagaidi, es domāju vienmēr, bet dažreiz, dažreiz es domāju par visiem scenārijiem, kuri varētu iezīmēties manā dzīvē. Lieki teikt, ka brīnišķīgie scenāriji lielākoties saskarās ar nežēlīgo dzīves realitāti.Un tad tu saproti, ka Koelju izskaistinātie rakstu darbi un tajos mītošā dzīves patiesība nav patiesība. Vēl biežāk prātā iezogas doma, vai viņš maz ir redzējis, kāda ir īstā dzīve, ja atļaujas burbulēt par sadošanos rokās, mīlestību bez robežām un gaidām, pazemību un sapņu piepildījumu? Varbūt, ka viņš dzīvo uz citas planētas, bet ja nē, tad, cik man zināms, šī planēta, kur mēs atrodamies, ir biedējoša un sāpju pilna vieta. Tā viņa tur sēdēja ar atvērtu Marķīza de Sada grāmatu savās rokās, kamēr domas šāvās caur viņas prātu gaismas ātrumā.

Sapņi par mieru un vienlīdzību ir kļuvuš par klišeju, kamēr karš un naids ir realitāte, dzinējspēks, iemesls un cēlonis, un sekas. Lūk, tas ir skumji! Skumji ir dzīvot pasaulē, kur labais un pareizais ir klišeja. Tiekšanās pēc tā ir bezpēcības, nevarības un nespējas iezīme. Burtiski - vājums. Tāpēc izdzīvo stiprākais - tas, kurš ir spējīgs karot un uzvarēt karā, tas, kurš grib valdīt, nevis sniegt padomu valdīšanā, izpildot savas tautas vēlmes. Ekonomikā un politikā, tieslietās, kultūrā, pat mākslā un sadzīvē - visur - uzvar nevis godīgākais un taisnīgākais, bet gan spēcīgākais, viltīgākais un nežēlīgākais.

Godīgi sakot, viņa nemaz nezināja, kāpēc jau tā sāpju pilnajā pasaulē esot, lasīja tik nežēlīgu un skumju grāmatu. Varbūt tāpēc cilvēki izvēlējās lasīt kaut ko ar laimīgām beigām, ar skaistām beigām, kurās uzvar labais un mīlestība, jo tā pietrūka reālajā dzīvē. Ģimenē un attiecībās noteikumus diktē nevis tas, kurš vairāk mīl, bet tas, kurš mīl mazāk. Un cik gan nepareizi ir diktēt noteikumus attiecībās? Cik gan muļķīgi ir mīlēt kādu, kurš nekad nav klāt?!Bet cilvēki taču mīl. Tas ir tik dīvaini, ka viņu jūtas neviens no minētajiem faktiem nemaina. Es domāju, ka es tā nevarētu...

Redziet, man liekas, ka es pasauli redzu citādāk nekā citi. Es, protams, saprotu lietas, kuras ir līdz vājprātam nepareizas un šaušelīgas, pat asinis stindzinošas, bet, atšķirībā no citiem, mani tās nepārsteidz. Es saprotu to būtību tieši tik pat ļoti kā apzinos un pieņemu to ikdienas eksistenci. Es redzu arī labās lietas, bet arī tās mani nepārsteidz. Iespējams, tas ir tāpēc, ka man liekas, ka lielākoties viss ir pārvērtēts un pārspīlēts, dramatizēts un banalizēts, līdz klinķim vienkāršots, novests līdz absurdai vienkāršībai, kas vairs neko nepadara ģeniālu vai ievērības cienīgu.

Laika gaitā cilvēks pazūd. Galvenais ir nepazaudēt cilvēcību.

Ja es varētu darīt jebko - visu, varbūt neko, to, ko es gribētu, - ko es darītu? Ja es varētu būt jebkas, kas es būtu? Vai es būtu nekas? Vai varbūt es būtu viss? Un kas būtu tu? Vai tu būtu tas, kas esi šobrīd? Un vai es būtu tā pati? Noteikti, ka nē, jo cilvēki būtu citi.
Iespējams, tā ir taisnība, ka atliek vien indivīdam iedot masku, un viņš parādīs savu īsto seju. Jā, pastāv varbūtība, ka man ir maska. Arī tev tāda var būt. Tāda var būt ikkatram, kurš paiet tev garām uz ielas vai apstājas ar tevi sasveicināties garajos fakultātes gaiteņos. Tāda var būt cilvēkiem tavā darba vietā un... pat mājās. Tomēr vai tā ir maska, ja tik ļoti pieaugusi sejai, ka kļuvusi par to? Ja to norautu no sejas, tad man tādas vairs nebūtu. Tā vairs nav maska un tādējādi nekad nav bijusi.
Es vienkārši neesmu saulaina persona. Racionalitāte, dedukcijas un indukcijas spējas, zināšanas - tā ir mana maska. Ir lietas, kurām es neticu, jo manā prātā tās neeksistē. Iespējams, man ir ļoti zemas empātijas spējas vai varbūt es vēlos, lai man būtu ļoti zemas empātijas spējas. Neesmu vēl izdomājusi, kurš no variantiem ir pareizais.
Rakstot ar pildspalvu uz papīra, man riebjas kļūdīties - man ir psiholoģiski grūti nosvītrot nepareizi uzrakstīto un pēc tam pārrakstīt pareizi. Man ir grūti pateikt "es nezinu". Man vienmēr no grāmatplaukta izņemtās gramātas jānoliek atpakaļ grāmatplauktā. Man nepieciešami trīs modinātāja zvani, lai es izkāptu no gultas, neskatoties, ka pamostos no pirmā. Es vienmēr pieceļos pulksten 5.00 no rīta, lai paskatītos pulkstenī un secinātu, ka "ir pieci". Reizi pusgadā man ir bezmiega periods, kurs ilgst 6 naktis. Bez šīm ir vēl citas dīvainības, ar kurām es sadzīvoju.
Un tagad, iesniekgusi savu kursa darbu, es sēžu un skatos sienā. Tā vēl nekad nav likusies tik interesanta.

Piektdiena, trīspadsmit.

Man skan Blue Foundation. Es mācos socioloģijas eksāmenam. Vispār esmu tikai pie 4 lapas no 45.

Overthinking, indeed, my dear!

Vecums ir tad, kad pārāk ātri sāk notirpt kāja, uz kuras sēdi, un, to izkustinot, sarauj krampis. Darbi lēnām kustās uz priekšu. Lēnām. Šogad es tikai skrienu, skrienu un skrienu, paliekot uz vietas.
Es mazāk rakstu un vairāk domāju, taču ik reizi, kad piesēžos, lai uzrakstītu, pēc pirmā vārda es metu tam mieru, jo patiesībā taču nav vērts.
Ik pa brīdim domāju, vai nekļūšu par masīvu vilšanās blāķi pati sev. Ja nu dzīvē nesanāk, ja nu nav lemts? Šogad daudz biežāk es ieslīgstu iekšējās filosofiskās pārdomās, vienlaicīgi nokļūstot pretrunās pašai ar sevi. Nemitīgi strīdēties ar sevi ir daudz traģiskāk nekā ar citiem, jo uzvarētāja nav - pat uzvarot tu zaudē. Un strīdi taču ir saistīti ar uzvaru, tie nav ikdienas izklaide. Vienīgais mērķis ir uzvarēt, pierādīt savu taisnību, otra taisnību saskaldot sīkās drumslās. Tāpēc katru reizi, kad uzvaru, es kādu daļu sevis saskaldu dīkās drumslās. Man liekas, ka tas notiek arī tad, ja zaudēju. Jā, varbūt to daļu, kurai nav taisnība, bet varbūt to, kura ir vājāka, taču ir taisnība. Laikam tikai ar gadiem nāk izpratne, ka vienas taisnības nav, tās ir vairākas - katram ir sava taisnība. Un vēl ilgāku laiku prasa tolerance un spēja pieņemt uzskatu, ka tava taisnība var nebūt tasinība kādam citam. Es personīgi neesmu tikusi tik tālu, tāpēc turpinu saskaldīt kadu daļu sevis, kad uznāk tāda nepieciešamība.
Daudz biežāk es sevi pieķeru pie atklāsmes, ka man patīk būt vienai, ka man daudz biežāk patīk būt vienai. Acīmredzot, pie vientulības pierod, pierod tik ļoti, ka vientulība kļūst par ikdienas stāvokli, par nemainīgu dispozīciju, kura konstanti ir, tāpēc to pat vairs nejūt kā to parādību, kas tā patiesībā ir, jo to vienkārši vairs nejūt. Dažreiz apkārt esošie cilvēki mani nogurdina. Ne sliktā nozīmē. Godīgi sakot, vispār nekādā nozīmē. Es neesmu atradusi iekšējo mieru, pēc kura visi tā tiecās, tāpēc nekas nav sakārtots, taču kamēr citi to izmisīgi meklē un saliek visu pa plauktiņiem, es iemācos peldēt mūžīgajā haosā, kas mani maigi sevī ieskauj un, gluži kā atvars, velk aizvien dziļāk un dziļāk, lēnītēm izsūcot no manis gaisu, nogremdējot tumšajā dzelmē. Patiesībā es domaju, ka dzīvi nemaz nav iespējams sakārtot.
Bet, protams, es esmu izcili skeptiska.

Krustvārdu mīklas

Jaunā sieviete uzmanīgi vēroja gados krietni vecāko vīrieti. Vissmieklīgākais šajā situācijā viņai likās fakts, ka viņa joprojām nebija pārliecināta, kas šajā vīrietī ir tāds, kas piesaista, precīzāk, kas piesaista tieši viņu. Tas, ka viņa sevi nekad līdz galam neizprata nebija jaunums, taču šoreiz tas pārkāpa jebkādas robežas un adekvātas rīcības normas. Bet kas gan ir adekvāta rīcība? Un kuram īsti rūp normas? Vai tad tās nav mākslīgi radītas robežas, kuras cilvēkus attur no savu vēlmju piepildīšanas? Visādā gadījumā, vīrietis nebija ne necils, ne neglīts, kas, atklāti runājot, viņu patiesībā neuztrauca. Sabiedrības skaistuma vai neglītuma definīcija viņai bija sveša, daudz labprātāk viņa nodarbojās ar skaistuma meklēšanu arī neglītajā. Viņai bija pašai sava - pilnīgi greiza, sabiedrībā kultivētajiem uzskatiem neatbilstoša un varbūt pat nepareiza. Tomēr nebija iespējams vīrieti gluži nosaukt par ekstraordināru. Tas noteikti bija spīts vai kāda pilnīgi bezkaunīga doma viņas samežģītajā prātā. Jā, savā prātā viņa spēlēja advancētas krustvārdu mīklas. Vai viņa tās jebkad atrisināja līdz galam? Vai arī katrai dienai viņai bija sagatavota cita, neskatoties uz to, ka iepriekšējā vēl nebija pabeigta? Nē, šīs krustvārdu mīklas viņa savā galvā vērpa un tina kā milzīgs zirneklis, kurš uzcītīgi nodarbojas ar savas mājas un citu dzīvo radību nāves ielejas izveidi, vērpjot skaisti apaļu, pēc iespējas nemanāmāku tīklu. Vai varbūt tas bija vecums - viņas vai viņa?
Bez visiem šiem absolūti nesvarīgajiem, neko neizsakošajiem un apbrīnojami virspusīgi vispārējajiem jautājumiem pastāvēja vēl citi. Pa kuru laiku viņai bija iepaticies vīrietis, kurš ir vairāk uz pusi vecāks nekā viņā. Pie viņas gadiem bija nepieciešams pieskaitīt vairāk nekā pusi no viņas gadiem - tik vecs viņš bija. Vecs? Vai tikai padzīvojis un uzkrājis pieredzi? Bet pieredze tašu nav ekvivalenta gadu skaitam?
Viņa turpināja piesardzīgi un neuzkrītoši viņu vērot. Tas nesagādāja itin nekādas problēmas, jo viņš atradās viņai tieši priekšā - tur bija viņa vieta. Arī viņa acis pievērsās sievietei, taču viņa nebiju spējīga traktēt šos skatienus. Vispār, viņa nemaz negribēja to darīt, jo lietderīgo laiku var notriekt arī vēl daudz nelietderīgākās nodarbēs. Tikpat labi tie varēja nenozīmēt pilnīgi neko, tie varēja būt pilnīgi normālas, attiecīgi izteikti vienpusējas komunikācijas faktors, tāpēc viņa arī necentās lietas apzināti sarežģīt, cenšoties beznozīmīgai komunikācijai sava prātā radīt pēc iespējas dziļāku, attieksmi strāvojošu un nozīmīgu komunikācijas nozīmi. Pilnīgi nevajadzīgi un lieki. Kā tīŗa ūdens liešana dubļainā peļķē, vēloties to padarīt kristāldzidru. No tā taču nevienam nekļūtu labāk.
Paliksim pie pilnīgi saprotamas komunikācijas. Savā ziņā viņai vienmēr ir patikušas salīdzinoši vienkāršas lietas. Sarežģītiem un apbrīnojami sabojātiem indivīdiem satikt otru tieši tādu pašu indivīdu vai ievīstīt sevi apziņā, ka tieši tāda ir visa pasaule, viss, kas notiek apkārt ir pārak nepanesami un nežēlīgi. Tas nekas, ka viņi to zin. Arī viņa to zin. Tāpēc viņa cenšas sev iestāstīt, ka viņai patīk vienkāršas lietas, taču patiesībā tās viņu padara traku, tās liek viņai sajusties šķērmi, it kā viņā varētu atvemt sevi visu, visu, kas viņā ir glabājies. Lūk, viņai riebjas, līdz sirds dziļumiem riebjas tās visas vienkāršās, trulās un neiedomājami garlaicīgās lietas, kurām nav satura. Nē, viņa, liekot mākslīgu smaidu uz lūpām, kurš sevī iekšā pauž godīgu apņēmību un nodomus, apsola, ka nenodarbojas ar neesošu un neiespējami scenāriju radīšanu savā prātā. Gluži vienkārši tas būtu pārāk vienkārši, bez rezultātiem, bez produktivitātes - bez reāla un sajūtama pamata zem kājām.


Viņai tam nebija laika un spēka. Lai arī laiks nav nauda, jo laiks ir laiks - pilnīgi viss, kas cilvēkam pa īstam pieder un kaut kas, kas viņam nekad nepiederēs, viņa nebija gatava ziedot savu laiku pārmērīgi eksistenciāliem jautājumiem un kreatīvu, taču joprojām debilu, ilūziju radīšanai. Tāpēc viņa vienkārši novērsās, lai savu, iepriekš dalīto, uzvedību nedalītā veidā pievērstu izdzīvošanai daudz svarīgākām lietām. Katru reizi, kad viņas skatiens netīši, bet apzināti, aizceļoja pie viņa, viņa skatiens, savukārt, bija pievērsts viņas sejai. Tas bija brīdis, kad savās asinīs sieviete sajuta ieplūstam adrenalīna devu. Sejā parādījās tas smaids, kuram lūpu kaktiņi tikai nedaudz ir pavilkti uz augšu. Tik ļoti viņai gribējās to pārvērst par kārtējo skrējienu pēc ilūzijas, neesaošas esamības un prāta izdomājuma mākslīgās burvības. Tikai spēle - bez nodomiem, attiecībām, ekspektācijām vai vēlmēm. Spēle - jautrība, adrenalīns, shēmota viltība un, protams, nepanesama tīksme un tiekšanās pēc uzvaras. Jāpiebilst, ka šādā spēlē nekad neviens neuzvar. Te uzvaras nav, nav uzvarētāju. Patiesībā nav arī spēles.
Kādu brīdi viņā nodevās iespēju apsvēršanai.

Pfff.

Es saņemšos te kaut ko uzrakstīt, es saņemšos. Vai klusēšana kaut kāda mērā nozīmē nāvi?

Transient expansion of feelings.

fhjefuiedhgf$#@5uuviuvfdqppn()&%uhhgvue2865wruer4 44yrf&%^#@%^fhygvfhhv89437t84 cixiirhuidgfhvbeuixcyn87zugewdxu
............................... [...]
"So I'm taking these pills for to fill up my soul
And I'm drinking them down with cheap alcohol
And you'd be inclined to be mine for the taking
And part of this terrible mess that I'm making"

Vasara. Brīvība? Vieglums? Vienaldzība? Man liekas, ka cilvēks ir tieši tik brīvs, cik brīvs viņš atļaujas būt. Tajā pašā laikā viņš ir tieši tik pat nebrīvs. Absolūta brīvība nepastāv. Lai arī cilvēki nonāk pie robežsituācijām, kad vai nu pārkāpj pāri sev, saviem principiem un izpratnei par to, kā dzīvot, un mainās, vai arī pagriež robežai muguru, jo, patiesībā, pārmaiņām nav nepieciešamības.

Dažreiz šķiet, ka es gribu sekundi, minūti, stundu, kas ievelkas, kas nekad nebeidzas, kas saglabā mani drošībā, kas nemainās, kas neiedveš neziņu, kas ir tik pazīstama kā vislabākias draugs.
Atgriešanās fakultātē man uzdzina skumjas. Es stāvēju pie zaļās sienas un, garlaikoti gaidot pirmo lekciju savā pēdējā bakalaura gadā, sapratu, ka manas prombūtnes laikā nekas nav mainījies. Tie paši cilvēki, kurus es redzēju pirms aizbraukšanas, tās pašas sarunas, tā pati atmosfēra un tā pati uzspēlētā ziņkārība un mākslīgi radītā interese, kas savā īstenajā būtībā robežojas ar klaju vienaldzību un virspusīgumu. Atklāti runājot, man tā nepietrūka. Kuram gan kas tāds varētu pietrūkt?

Zaglīgi acu skatieni bija pavērsti uz manu seju, kurā kā akmenī bija iecirsta neko neizsakoša sejas izteiksme. Es tikai pastarpināti redzēju kustošas lūpas un desmitiem acu pāru, jo manas acis bija ieurbušās zaļajā sienā. Tajā brīdī šī zaļā siena un austiņās skanošā mūzika bija daudz interesantāks sarunbiedrs nekā cilvēki, kuri stāvēja man apkārt. Siena un austiņas man sniedza drošību un izvairības iespēju, jo jūs pat nevarat iedomāties, cik nogurdinoši ir atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem par laiku, kas pavadīts tālajā zemē. Es tos zinu no galvas. Arī atbildes es esmu iemācījusies.
Vakar gan es konstatēju, ka pazudušais cilvēks, kuru kādu laiku atpakaļ biju ievērojusi fakultātē, atkal ir atgriezies. Vai varbūt, ka tās ir tikai manas iedomas un redzes pasliktināšanās?!
Visbeidzot jāpiemin, ka tāpat, kā dažreiz mēdz notikt ar labākajiem draugiem, pēc zināma laika tu pieķer sevi pie domas, ka jūs vairs nekas nesaista, arī šī minūte, stunda vai sekunde liekas sveša un apnicīga. Lai arī tu viņu pazīsti labāk nekā pazīsti sevi, jūs esat kļuvuši par tiem attālajiem paziņām, kurus satiekot iestājas apdullinoši neveiklais klusums. Tieši tā arī notiktu ar sekundi, minūti, stundu vai mirkli, kas ievelktos un nekad nebeigtos. Tu nezini, ko teikt, viņš arī nezin.
Arī es vairs nezinu.

Pēdējās stundas

Tieši brīdī, kad es iemācījos skriet, mana pasaule sāka griezties lēnāk. Rītvakar manai piecu mēnešu pasaulei pienāk beigas. Rītvakar iestājas realitāte.

The volume of the fierce silence in my head.

Istabā valda klusums- es esmu viena. Stāvā valda klusums- beidzot es esmu viena. Ik pa brīdim iespiežu savu seju rokās, lai sakārtotu domas nākamajam teikumam. Man ir pavasaris. Ar to es domāju to, ka pavasaris ir ārā, nevis manā galvā. Manā galvā nekad nav pavasaris, jo es neesmu bezrūpīga, un manas smadzenes vienmēr uzvar cīņā ar sirdi. Tās vienmēr mani vēro un apstādina sirds iegribas jau sākuma posmā. Iespējams, varētu likties, ka manas smadzenes ir briesmīgs orgāns, bet patiesībā es esmu viņām par daudz ko pateicīga.

Šobrīd man ir atlicis pusotrs mēnesis, kuru pavadīt attālajā vietā, un, godīgi sakot, man nākas smagi nopūsties, kad prātā iezogas doma par mājās braukšanu. Nē, ne tāpēc, ka man negribētos barukt prom, bet vairāk gan tāpēc, ka man šeit ir cita dzīve. Kamēr esmu šeit man nav jāprāto par visām lietām, kuras būs jānokārto, kad atgriezīšos no kurienes nāku. Šeit pasaulei nav tieksmes griezties nepareizajā virzienā. Dzīve ir mierīga un dažreiz kļūst pārāk garlaicīga, bet to vienmēr var centies pagriezt citā virzienā. Šai dzīvei ir citi cilvēki, citas domas, citas nodarbes, lai arī es esmu tā pati, kas biju, dažas lietas ir iespējams padarīt izteikti sekundāras. Un nē, es nebēgu no problēmām, es tās neatbīdu vēlākam laikam, es vienkārši domāju, ka pašlaik dzīve vienkāršāka šķiet šeit. Nav jau tā, ka dzīve vispār būtu vienkārša padarīšana, bet šobrīd, un tikai šobrīd, esot šeit, man nav jādomā par lietām, kurām man nāksies stāties pretī.

Muļķīgā ideja par aizmiršanu ir nostrādajusi gaužām aplami. Tā kā mājās mani gaida neveiklas situācijas un pilnīga neizpratne. Labais un sliktais ir saplūdis vienā lielā murskulī. Izvēloties šķietami pareizo darbību, nekad nav garantijas par to, cik pareiza gan tā būs. Un beigās man ir bail, ka man nāksies kaut ko nožēlot, ka man nāksies domāt, ka varēja būt citādāk, ka varēja būt.

Tomēr man nāksies smaidīt un apgalvot, ka tas nav svarīgi, ka viss ir labi, ka esmu pārliecināta, ka tā tam ir jābūt, ka ir tā, kā tam vajadzēja būt un ne savādāk. Cilvēki noticēs. Visi noticēs, izņemot divus- mani un Z. Nezinu, bet dažreiz man šķiet, ka viņa redz man cauri. Varbūt, ka viņa ir iepazinusi mani pārāk labi. Tikpat labi tās var būt tikai un vienīgi manas iedomas.

Es varēšu būt priecīga par viņiem, es zinu, ka es varēšu, jo abi man nozīmē daudz, taču tāpat es zinu, ka man nāksies attālināties. Man nāksies atrast citas vietas, kur pavadīt laiku, man nāksies samierināties, un es nekad neesmu bijis tas cilvēks, kurš ir pieradis ar kaut ko samieirāties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es zināšu, ka tā bija mana izvēle. Mana dzīve balstās uz manām izvēlēm, un , lai cik lepna es būtu par šo, man nāksies kaut ko mainīt savā dzīvē. Es to griezīšu gabaliņos un līmēšu kopā no jauna. Likšu puzli nepareizi, izvēloties grūtāko ceļu, taču to salikšu, tāpat ka savu sirdi. Puzli vienmēr var salikt kopā, neskatoties uz to, cik galabiņi tajā ir, tieši tāpat arī sirdi vienmēr var salikt kopā, veidojot jaunu attēlu. Attēls parādās ar sīkām savienojuma pēdām, bet, par spīti tam, tā būtību vienmēr var saskatīt. Man liekas, ka man patīk puzles, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka tās pēc sajuakšanas vienmēr var salikt kopā izmantojot nesamērīgi daudz pacietības un gribasspēka.

Nav laika kavēties iespējamībās, varbūtībās. Es aizvēršu durvis un, parvarot bailes no augstuma, līdīšu iekšā pa logu. Un mani logi vienmēr atrodas saules pusē. Ja arī logs būs ciet, es rakšu pazemes eju. Nebūs man lāpstas, izmantošu virtuves piederumus. Vienalga. I'm just sayin'. Where's the fun in doing the things as you actually should be doing them?