Ja es varētu darīt jebko - visu, varbūt neko, to, ko es gribētu, - ko es darītu? Ja es varētu būt jebkas, kas es būtu? Vai es būtu nekas? Vai varbūt es būtu viss? Un kas būtu tu? Vai tu būtu tas, kas esi šobrīd? Un vai es būtu tā pati? Noteikti, ka nē, jo cilvēki būtu citi.
Iespējams, tā ir taisnība, ka atliek vien indivīdam iedot masku, un viņš parādīs savu īsto seju. Jā, pastāv varbūtība, ka man ir maska. Arī tev tāda var būt. Tāda var būt ikkatram, kurš paiet tev garām uz ielas vai apstājas ar tevi sasveicināties garajos fakultātes gaiteņos. Tāda var būt cilvēkiem tavā darba vietā un... pat mājās. Tomēr vai tā ir maska, ja tik ļoti pieaugusi sejai, ka kļuvusi par to? Ja to norautu no sejas, tad man tādas vairs nebūtu. Tā vairs nav maska un tādējādi nekad nav bijusi.
Es vienkārši neesmu saulaina persona. Racionalitāte, dedukcijas un indukcijas spējas, zināšanas - tā ir mana maska. Ir lietas, kurām es neticu, jo manā prātā tās neeksistē. Iespējams, man ir ļoti zemas empātijas spējas vai varbūt es vēlos, lai man būtu ļoti zemas empātijas spējas. Neesmu vēl izdomājusi, kurš no variantiem ir pareizais.
Rakstot ar pildspalvu uz papīra, man riebjas kļūdīties - man ir psiholoģiski grūti nosvītrot nepareizi uzrakstīto un pēc tam pārrakstīt pareizi. Man ir grūti pateikt "es nezinu". Man vienmēr no grāmatplaukta izņemtās gramātas jānoliek atpakaļ grāmatplauktā. Man nepieciešami trīs modinātāja zvani, lai es izkāptu no gultas, neskatoties, ka pamostos no pirmā. Es vienmēr pieceļos pulksten 5.00 no rīta, lai paskatītos pulkstenī un secinātu, ka "ir pieci". Reizi pusgadā man ir bezmiega periods, kurs ilgst 6 naktis. Bez šīm ir vēl citas dīvainības, ar kurām es sadzīvoju.
Un tagad, iesniekgusi savu kursa darbu, es sēžu un skatos sienā. Tā vēl nekad nav likusies tik interesanta.