Vecums ir tad, kad pārāk ātri sāk notirpt kāja, uz kuras sēdi, un, to izkustinot, sarauj krampis. Darbi lēnām kustās uz priekšu. Lēnām. Šogad es tikai skrienu, skrienu un skrienu, paliekot uz vietas.
Es mazāk rakstu un vairāk domāju, taču ik reizi, kad piesēžos, lai uzrakstītu, pēc pirmā vārda es metu tam mieru, jo patiesībā taču nav vērts.
Ik pa brīdim domāju, vai nekļūšu par masīvu vilšanās blāķi pati sev. Ja nu dzīvē nesanāk, ja nu nav lemts? Šogad daudz biežāk es ieslīgstu iekšējās filosofiskās pārdomās, vienlaicīgi nokļūstot pretrunās pašai ar sevi. Nemitīgi strīdēties ar sevi ir daudz traģiskāk nekā ar citiem, jo uzvarētāja nav - pat uzvarot tu zaudē. Un strīdi taču ir saistīti ar uzvaru, tie nav ikdienas izklaide. Vienīgais mērķis ir uzvarēt, pierādīt savu taisnību, otra taisnību saskaldot sīkās drumslās. Tāpēc katru reizi, kad uzvaru, es kādu daļu sevis saskaldu dīkās drumslās. Man liekas, ka tas notiek arī tad, ja zaudēju. Jā, varbūt to daļu, kurai nav taisnība, bet varbūt to, kura ir vājāka, taču ir taisnība. Laikam tikai ar gadiem nāk izpratne, ka vienas taisnības nav, tās ir vairākas - katram ir sava taisnība. Un vēl ilgāku laiku prasa tolerance un spēja pieņemt uzskatu, ka tava taisnība var nebūt tasinība kādam citam. Es personīgi neesmu tikusi tik tālu, tāpēc turpinu saskaldīt kadu daļu sevis, kad uznāk tāda nepieciešamība.
Daudz biežāk es sevi pieķeru pie atklāsmes, ka man patīk būt vienai, ka man daudz biežāk patīk būt vienai. Acīmredzot, pie vientulības pierod, pierod tik ļoti, ka vientulība kļūst par ikdienas stāvokli, par nemainīgu dispozīciju, kura konstanti ir, tāpēc to pat vairs nejūt kā to parādību, kas tā patiesībā ir, jo to vienkārši vairs nejūt. Dažreiz apkārt esošie cilvēki mani nogurdina. Ne sliktā nozīmē. Godīgi sakot, vispār nekādā nozīmē. Es neesmu atradusi iekšējo mieru, pēc kura visi tā tiecās, tāpēc nekas nav sakārtots, taču kamēr citi to izmisīgi meklē un saliek visu pa plauktiņiem, es iemācos peldēt mūžīgajā haosā, kas mani maigi sevī ieskauj un, gluži kā atvars, velk aizvien dziļāk un dziļāk, lēnītēm izsūcot no manis gaisu, nogremdējot tumšajā dzelmē. Patiesībā es domaju, ka dzīvi nemaz nav iespējams sakārtot.
Bet, protams, es esmu izcili skeptiska.
Es mazāk rakstu un vairāk domāju, taču ik reizi, kad piesēžos, lai uzrakstītu, pēc pirmā vārda es metu tam mieru, jo patiesībā taču nav vērts.
Ik pa brīdim domāju, vai nekļūšu par masīvu vilšanās blāķi pati sev. Ja nu dzīvē nesanāk, ja nu nav lemts? Šogad daudz biežāk es ieslīgstu iekšējās filosofiskās pārdomās, vienlaicīgi nokļūstot pretrunās pašai ar sevi. Nemitīgi strīdēties ar sevi ir daudz traģiskāk nekā ar citiem, jo uzvarētāja nav - pat uzvarot tu zaudē. Un strīdi taču ir saistīti ar uzvaru, tie nav ikdienas izklaide. Vienīgais mērķis ir uzvarēt, pierādīt savu taisnību, otra taisnību saskaldot sīkās drumslās. Tāpēc katru reizi, kad uzvaru, es kādu daļu sevis saskaldu dīkās drumslās. Man liekas, ka tas notiek arī tad, ja zaudēju. Jā, varbūt to daļu, kurai nav taisnība, bet varbūt to, kura ir vājāka, taču ir taisnība. Laikam tikai ar gadiem nāk izpratne, ka vienas taisnības nav, tās ir vairākas - katram ir sava taisnība. Un vēl ilgāku laiku prasa tolerance un spēja pieņemt uzskatu, ka tava taisnība var nebūt tasinība kādam citam. Es personīgi neesmu tikusi tik tālu, tāpēc turpinu saskaldīt kadu daļu sevis, kad uznāk tāda nepieciešamība.
Daudz biežāk es sevi pieķeru pie atklāsmes, ka man patīk būt vienai, ka man daudz biežāk patīk būt vienai. Acīmredzot, pie vientulības pierod, pierod tik ļoti, ka vientulība kļūst par ikdienas stāvokli, par nemainīgu dispozīciju, kura konstanti ir, tāpēc to pat vairs nejūt kā to parādību, kas tā patiesībā ir, jo to vienkārši vairs nejūt. Dažreiz apkārt esošie cilvēki mani nogurdina. Ne sliktā nozīmē. Godīgi sakot, vispār nekādā nozīmē. Es neesmu atradusi iekšējo mieru, pēc kura visi tā tiecās, tāpēc nekas nav sakārtots, taču kamēr citi to izmisīgi meklē un saliek visu pa plauktiņiem, es iemācos peldēt mūžīgajā haosā, kas mani maigi sevī ieskauj un, gluži kā atvars, velk aizvien dziļāk un dziļāk, lēnītēm izsūcot no manis gaisu, nogremdējot tumšajā dzelmē. Patiesībā es domaju, ka dzīvi nemaz nav iespējams sakārtot.
Bet, protams, es esmu izcili skeptiska.
4 komentāri:
Esmu līdzīgās domās.
Un ļoti patīk tevis teiktais par to, ka cilvēki nogurdina, bet ne sliktā, ne labā nozīmē. Pagurums kā fakts, parādība bez konkrētiem iemesliem, rakstura untums varbūt.
Citreiz jūtu pienākumu doties kaut kur laukā, jo kādu noteiktu periodu esmu sēdējusi iekšā.
Par dzīves sakārtošanu... domāju, ka viss nekad nav perfekti. Vienmēr ir kaut kas. Tās dzīves, kas mums šķiet ideālistiskas, cilvēku acīs, kas tās izdzīvo, ir pierastas, parastas, ar problēmām. Manuprāt, viss tiešām ir saistāms ar miera meklējumiem. Miers varētu būt vienādības zīme sakārtotībai.
Dīvaini, vai šis komentārs parādīsies, jo divas iepriekšējās mēģinajuma reizes nenesa panākumus. Nezinu.
Par ko domā rakstīt Bērziņu?
Socioloģiju uzrakstīju. Nezinu, kā būs, bet nu vairs neko. Jāsaka, ka tā būs devusi savu artavu manai garīgajai nestabilitātei, ar kuru, iespējams, cīnīšos nākotnē.
Domāju, ka mums vajag atpūtu, tad varbūt arī viss pazudīs. Esmu ievērojusi, ka apkārtēji cilvēki šobrīd pievēršas jogai, Austrumu un filosofiskajai vingrošanai, dzīves skolotājiem u.c. sevis sakārtošanas līdzekļiem, tāpēc man rodas priekšstats, ka cilvēkiem ir bail, ir bail palikt kopā ar sevi, ka viņi jūtas nekomfortabli esot tie kas viņi ir, vai tie, par kuriem ir kļuvuši. Bet tas taču nav miers, vai ne? Tā ir cenšanās aizbēgt!
Man ļoti patīk ideja par meditēšanu. Tā vismaz ir miera meklēšana, un tas ir labāk, nekā nekas. Mēs visi esam noguruši, un nogurstam arvien vairāk, bet mēs vismaz pūlamies atrast izeju. :)Tas noteikti attaisnosies.
Berziņu gribu rakstīt par invalīdiem ratiņkrēslos un vides pieejamību. Zini kādas publiskas vietas, kur nav uzbrauktuvju?
Manuprāt, Latvijā invalīdiem ir ekstra grūta pārvietošanās. Vismaz Norvēģijā es visur redzēju izbūvētus uzbraucamos ceļus - gan lai tiktu uz metro peroniem, gan iekšā un augšā universitātes ēkās, gan augšā pa trepēm, kas ved uz studentu pilsētiņu, gan lielveikalos - jebkurā sabiedriskajā vietā. Latvijā tādu īsti nav. Piemēram, kaut vai mūsu fakultātē. Labi, pie mazajām trepītēm ir kaut kāds štruments, kas paceļ invalīdu ratiņkrēslā, a ko tālāk, kad viņš tiek fakultātē iekšā un viņam jātiek uz, teiksim, trešo vai ceturto stāvu, kaut vai otro stāvu? Nekā. Un tā visur. Stacijā - vilciena peroni, izklaides vietas, kur nepieciešams izmantot trepes, mācību iestādes un valsts pārvaldības iestādes.
Ierakstīt komentāru