I thought I lost you somewhere. But you were never really ever there at all.

 „Tu nevari pazaudēt to, kā nekad nav bijis,” viņš teica.

Sieviete domīgi vērās tālumā, nebilstot ne vārda, tikai stāvot pie atvērtā loga, izbaudot krēslas iestāšanās un lietus dzestro svaigumu, rokā turēdama cigareti. Viņa ar diezgan graciozu un lēnu kustību to tuvināja savām lūpām. Tās apskāva cigareti, un viņa lēnām ievilka dūmus savās plaušās, pēc tam tos izpūtusi pa puspavērtajām lūpām dzestrajā vakara gaisā, tiem saveļoties kopā ar lietu un vakara miglaino stāvu. Joprojām neko nesakot, viņa ievilka vēl vienu dūmu. 

Ārēji sieviete izskatījās apbrīnojami mierīga, nesatricināma, pat nedaudz auksta un nodalīta no apkārtējās realitātes. Likās, ka viņas pasaulē laiks rit atsevišķu gaitu, nodalīti no visiem vispārzināmās pasaules un laika definīcijas.

Vīrietis stāvēja viņai blakus un lūkojās sievietes sejā. Viņa acīs bija redzams kas tāds, kas mūsdienu vīriešos bija izzudis. Tumšās acis liecināja par ilgām, kas robežojās ar sāpēm, par ārprātu un vienaldzību, par vēlmi pieskarties, bet centieniem sevi atturēt. Jā, visvairāk tās pauda īstas, izjustas, patiesas un tīras ilgas, kas viņu iekšēji mocīja, un acis bija vienīgās, ko ārišķība nespēja noslēpt. Iespējams, tāpēc sieviete vairījās savu acu skatu pavērst pret viņu.

Uz galda stāvēja pustukšas vīna un viskija glāzes. Uz vīna glāzes malas bija palicis miesas krāsas lūpu krāsas nospiedums, taču pārējā glāzes daļa joprojām laistījās kristāldzidrumā, vīnam izskatoties pēc ar ūdeni atšķaidītām asinīm, jo krāsa – tā atbilda tumši sarkanajai asiņu krāsai - , taču šķidruma konsistence bija cita – daudz vieglāka, joprojām piesātināta, taču ne tik lipīga un bieza. 

Vīrietis, spēris pāris soļus, lai nokļūtu līdz galdam, paņēma viskija glāzi un palika stāvam pie galda, veroties uz sievieti no mugurpuses. Viena roka viņai bija savilkta ap vidukli, bet otra, ar elkoni atbalstījās pret salocīto roku, paceltu gaisā turēdama gandrīz nopīpēto cigareti. Vīrietis nopētīja sievietes auguma līnijas no galvas līdz kājām.

„Tu zini, ka man ir taisnība,” viņš noteica sievietei no mugurpuses.

„Es zinu,” pavisam klusā balsī sieviete atzina. 
Ja istabā nevaldītu pilnīgs miers, tad visticamāk vīrietis nemaz šo atzinumu nebūtu sadzirdējis.
Tajā paša laikā viņa jutās tā, it kā viss pasaules smagums kā neredzams Damokla zobens karājās viņai virs galvas, ik brīdi grasoties uzkrist viņai virsū. Viņi abi stāvēja nekustēdamies, telpā bija dzirdama vien elpošana un attālās pilsētas skaņas, kas ieplūda istabā caur pavērto logu.

Transient expansion of feelings.

fhjefuiedhgf$#@5uuviuvfdqppn()&%uhhgvue2865wruer4 44yrf&%^#@%^fhygvfhhv89437t84 cixiirhuidgfhvbeuixcyn87zugewdxu
............................... [...]
"So I'm taking these pills for to fill up my soul
And I'm drinking them down with cheap alcohol
And you'd be inclined to be mine for the taking
And part of this terrible mess that I'm making"

Vasara. Brīvība? Vieglums? Vienaldzība? Man liekas, ka cilvēks ir tieši tik brīvs, cik brīvs viņš atļaujas būt. Tajā pašā laikā viņš ir tieši tik pat nebrīvs. Absolūta brīvība nepastāv. Lai arī cilvēki nonāk pie robežsituācijām, kad vai nu pārkāpj pāri sev, saviem principiem un izpratnei par to, kā dzīvot, un mainās, vai arī pagriež robežai muguru, jo, patiesībā, pārmaiņām nav nepieciešamības.

Dažreiz šķiet, ka es gribu sekundi, minūti, stundu, kas ievelkas, kas nekad nebeidzas, kas saglabā mani drošībā, kas nemainās, kas neiedveš neziņu, kas ir tik pazīstama kā vislabākias draugs.
Atgriešanās fakultātē man uzdzina skumjas. Es stāvēju pie zaļās sienas un, garlaikoti gaidot pirmo lekciju savā pēdējā bakalaura gadā, sapratu, ka manas prombūtnes laikā nekas nav mainījies. Tie paši cilvēki, kurus es redzēju pirms aizbraukšanas, tās pašas sarunas, tā pati atmosfēra un tā pati uzspēlētā ziņkārība un mākslīgi radītā interese, kas savā īstenajā būtībā robežojas ar klaju vienaldzību un virspusīgumu. Atklāti runājot, man tā nepietrūka. Kuram gan kas tāds varētu pietrūkt?

Zaglīgi acu skatieni bija pavērsti uz manu seju, kurā kā akmenī bija iecirsta neko neizsakoša sejas izteiksme. Es tikai pastarpināti redzēju kustošas lūpas un desmitiem acu pāru, jo manas acis bija ieurbušās zaļajā sienā. Tajā brīdī šī zaļā siena un austiņās skanošā mūzika bija daudz interesantāks sarunbiedrs nekā cilvēki, kuri stāvēja man apkārt. Siena un austiņas man sniedza drošību un izvairības iespēju, jo jūs pat nevarat iedomāties, cik nogurdinoši ir atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem par laiku, kas pavadīts tālajā zemē. Es tos zinu no galvas. Arī atbildes es esmu iemācījusies.
Vakar gan es konstatēju, ka pazudušais cilvēks, kuru kādu laiku atpakaļ biju ievērojusi fakultātē, atkal ir atgriezies. Vai varbūt, ka tās ir tikai manas iedomas un redzes pasliktināšanās?!
Visbeidzot jāpiemin, ka tāpat, kā dažreiz mēdz notikt ar labākajiem draugiem, pēc zināma laika tu pieķer sevi pie domas, ka jūs vairs nekas nesaista, arī šī minūte, stunda vai sekunde liekas sveša un apnicīga. Lai arī tu viņu pazīsti labāk nekā pazīsti sevi, jūs esat kļuvuši par tiem attālajiem paziņām, kurus satiekot iestājas apdullinoši neveiklais klusums. Tieši tā arī notiktu ar sekundi, minūti, stundu vai mirkli, kas ievelktos un nekad nebeigtos. Tu nezini, ko teikt, viņš arī nezin.
Arī es vairs nezinu.

The volume of the fierce silence in my head.

Istabā valda klusums- es esmu viena. Stāvā valda klusums- beidzot es esmu viena. Ik pa brīdim iespiežu savu seju rokās, lai sakārtotu domas nākamajam teikumam. Man ir pavasaris. Ar to es domāju to, ka pavasaris ir ārā, nevis manā galvā. Manā galvā nekad nav pavasaris, jo es neesmu bezrūpīga, un manas smadzenes vienmēr uzvar cīņā ar sirdi. Tās vienmēr mani vēro un apstādina sirds iegribas jau sākuma posmā. Iespējams, varētu likties, ka manas smadzenes ir briesmīgs orgāns, bet patiesībā es esmu viņām par daudz ko pateicīga.

Šobrīd man ir atlicis pusotrs mēnesis, kuru pavadīt attālajā vietā, un, godīgi sakot, man nākas smagi nopūsties, kad prātā iezogas doma par mājās braukšanu. Nē, ne tāpēc, ka man negribētos barukt prom, bet vairāk gan tāpēc, ka man šeit ir cita dzīve. Kamēr esmu šeit man nav jāprāto par visām lietām, kuras būs jānokārto, kad atgriezīšos no kurienes nāku. Šeit pasaulei nav tieksmes griezties nepareizajā virzienā. Dzīve ir mierīga un dažreiz kļūst pārāk garlaicīga, bet to vienmēr var centies pagriezt citā virzienā. Šai dzīvei ir citi cilvēki, citas domas, citas nodarbes, lai arī es esmu tā pati, kas biju, dažas lietas ir iespējams padarīt izteikti sekundāras. Un nē, es nebēgu no problēmām, es tās neatbīdu vēlākam laikam, es vienkārši domāju, ka pašlaik dzīve vienkāršāka šķiet šeit. Nav jau tā, ka dzīve vispār būtu vienkārša padarīšana, bet šobrīd, un tikai šobrīd, esot šeit, man nav jādomā par lietām, kurām man nāksies stāties pretī.

Muļķīgā ideja par aizmiršanu ir nostrādajusi gaužām aplami. Tā kā mājās mani gaida neveiklas situācijas un pilnīga neizpratne. Labais un sliktais ir saplūdis vienā lielā murskulī. Izvēloties šķietami pareizo darbību, nekad nav garantijas par to, cik pareiza gan tā būs. Un beigās man ir bail, ka man nāksies kaut ko nožēlot, ka man nāksies domāt, ka varēja būt citādāk, ka varēja būt.

Tomēr man nāksies smaidīt un apgalvot, ka tas nav svarīgi, ka viss ir labi, ka esmu pārliecināta, ka tā tam ir jābūt, ka ir tā, kā tam vajadzēja būt un ne savādāk. Cilvēki noticēs. Visi noticēs, izņemot divus- mani un Z. Nezinu, bet dažreiz man šķiet, ka viņa redz man cauri. Varbūt, ka viņa ir iepazinusi mani pārāk labi. Tikpat labi tās var būt tikai un vienīgi manas iedomas.

Es varēšu būt priecīga par viņiem, es zinu, ka es varēšu, jo abi man nozīmē daudz, taču tāpat es zinu, ka man nāksies attālināties. Man nāksies atrast citas vietas, kur pavadīt laiku, man nāksies samierināties, un es nekad neesmu bijis tas cilvēks, kurš ir pieradis ar kaut ko samieirāties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es zināšu, ka tā bija mana izvēle. Mana dzīve balstās uz manām izvēlēm, un , lai cik lepna es būtu par šo, man nāksies kaut ko mainīt savā dzīvē. Es to griezīšu gabaliņos un līmēšu kopā no jauna. Likšu puzli nepareizi, izvēloties grūtāko ceļu, taču to salikšu, tāpat ka savu sirdi. Puzli vienmēr var salikt kopā, neskatoties uz to, cik galabiņi tajā ir, tieši tāpat arī sirdi vienmēr var salikt kopā, veidojot jaunu attēlu. Attēls parādās ar sīkām savienojuma pēdām, bet, par spīti tam, tā būtību vienmēr var saskatīt. Man liekas, ka man patīk puzles, kaut vai tikai tā iemesla dēļ, ka tās pēc sajuakšanas vienmēr var salikt kopā izmantojot nesamērīgi daudz pacietības un gribasspēka.

Nav laika kavēties iespējamībās, varbūtībās. Es aizvēršu durvis un, parvarot bailes no augstuma, līdīšu iekšā pa logu. Un mani logi vienmēr atrodas saules pusē. Ja arī logs būs ciet, es rakšu pazemes eju. Nebūs man lāpstas, izmantošu virtuves piederumus. Vienalga. I'm just sayin'. Where's the fun in doing the things as you actually should be doing them?