Dzīves sastāvdaļas (pirms lietošanas, lūdzu, samaisīt).

Tieši ap šo brīdi globālās komunikācijas mājasdarbs, vismaz tā nepieciešamais saturs sāk nosēsties manās smadzenēs. Man ir pārkāk daudz. To var nospiersiet kaut vai pēc sāpošajām acīm, kas nogurušas no datora monitora. Kā man gribētos teikt, ka drīz ir brīvdienas, bet brīvdienu nav. Kačing! Pirmkārt, man riebjas, ka mājasdarbi tiek sadoti brīvdienām. Sestdien ej padirnēt vēlēšanu iecirknī, kur tev, teorētiski, var aizliegt dirnēt un aptaujāt cilvēkus, jo visiem varētu būt vienalga, ka tev ir apstiprinājums, ka tavas reportāžas tiek vāktas tikai un vienīgi tīri izglītošanās un mācību vajadzībām. They don't care. Nobody cares. Ā, jā, un svētdien vari veikt vēl kaut kādu darbu, kas jāiesniedz pirmdien no rīta. Why not? Un tad, protams, ir vēl pārējie semināri, kuriem tā arī nekad nav pietiekmai daudz laika, lai sagatavotos, jo darbi un uzdevumi tiek sadoti masveidā, un tieši tāpat- masveidā- tiek pildīti. Smadzenes vairs nedomā tikai pilda un pilda, un pilda, un pilda, un pilda...
Paralēli tam es kārtoju savus aizbraukšanas dokumentus, nesaprotot, vai un kad, un kā iegūšu sev dzīvesvietu. Jā, varu derēt, ka tieši šādu dzīvi vēlas ikviens students. Goda vārds, ja patiešām šis viss (konveijersistēma, masveidīgums ikvienā jomā utt. utt.) skan vilinoši, tad pievienojies.
Tagad, kad mans ekstra subjektīvais viedoklis šeit tika izgāzts, es varu pārdomāt citas tēmas. Piemēram, cilvēku savsterpējajās attiecībās iespējams novērot aktīvu konkurenci. No paša rīta viens kursa biedrs skaidroja savu nostāju kādai citai kursa biedrenei ar vārdiem:"Es necenšos, lai citi būtu sliktāki par mani, es cenšos, lai būtu labāks par visiem". Un tajā momentā es nodomāju:"Bet tev nesanāk". Varbūt es tomēr esmu ļauna, vai, precīzak, es neesmu īsti laba. Sev par aizstāvību varu teikt, ka tas ir tāpēc, ka nav iespējams būt labākam par visiem. Visu ir daudz, tu es viens, taču tu vari darīt to, kas tev sanāk, darīt to, kas tev patīk, nedomājot, vai kādam ir/bija/būs labāk. Jo vienmēr būs kāds, kuram būs labāk, vai citiem liksies, ka bija labāk. Es nesaku, ka vienmēr ir jābūt apmierinātam ar padarīto. Nē! Neapmierinatība rada progresu, veicina izaugsmi, liek darboties, liek cnsties un ļauj gribēt vairāk. Bet, ja darba (vai dienas) beigās tu vari sev atzīt, ka darīji visu, ko varēji, ka veici ieguldījumu, kas, tavuprāt, bija pietiekmai liels, ka ieguvi kaut ko neatsveramu, tad, iespējams, tā ir zīme, ka vari mēģināt būt apmierināts. Jā, vienmēr var būt labāk, bet kādreiz ir jāmāk priecāties par to, kas ir.
Vēl jāpiemin, ka šobrīd ir tik dīvaini šeit drukāt, jo tu zini, ka cits kāds indivīds (persona un personība) zin, ka tu zini, ka viņš zin. Vēl dīvaināku to visu padara fakts, ka es viņa pazīstu vai zinu. Patiesībā, ne pazīstu, ne zinu, jo, manuprāt, lai apgalvotu, ka tu kādu pazīsti vai zini, ir jābūt komunikācijai, un komunikācija, atkal, manuprāt, ir kas vairāk kā sveicināšanās un dažu macību jautājumu apspriede. It's still a bit weird. Labā nozīmē. Atklāti runājot, tas ir visai interesanti.
Tomēr, tas, ka šeit joprojām rakstu, norāda uz to, ka mana spēja uzticēties cilvēkiem vēl nav galīgi izzudusi, jo man ir cerība, ka es palikšu šeit tāda kāda esmu- bez apveida, bez vārda un bez sejas.
Arlabvakaru. Veiksmīgu un gaišu rītdienu.
P.S. Iespējams, ka cilvēkiem vajadzētu vairāk censties būt pašiem, būt labākiem nekā viņi ir, būt tiem, kas viņi ir, nevis censties būt labākiem par citiem, citiem, kurus viņi vispār nepazīst.

Nedēļa.

Līdz šodienai man visi dokumenti bija veiksmīgi savākti, un es gandrīz pat viņus iesniedzu, bet tad padomāju, kāpēc gan es to nevarētu izdarīt pirmdien, jo tad man būs iespēja normāli aizpildīt pieteikuma vēstuli, nevis nedomājot sarakstīt muļķības mērkaķa ātrumā. Domāts darīts!
Pirmā mācību nedēļa ir beigusies, un man ir tāda sajūta, it kā šī nebūtu bijusi pirmā mācību nedēļa. Tas, protams, nav dīvaini. Nemaz. Visur mājasdarbi ir sadoti, noteikumi ir izskaidroti, tā kā es varu dzīvot tik laimīga, cik mana sirdsapziņa man atļauj. Visneforšākais ir tas, ka man jau atkal būs jāskatās uz Rietumeiropas morlāes filozofiju un jācenšas iegaumēt tās saturs, kaut gan man bija cerība (lai neteiktu pārliecība), ka tas ir pagājis un vairs nekad neatgriezīsies. Kļūda! Labais nodoms ir sākt mācīties jau tagad, bet stresa situācijās man iemācīties laikam ir pat vieglāk un atrāk. Tas viss ātrāk saglabājas prātā, noārdoties manām nervu šūnām, kas, mīlīši, neatjaunojas. Ja mans nākotnes skatījums ir pareizs, tad pēc pāris gadiem es būšu emocionāli nestabila vai traka. Tomēr būt trakai pasaulē, kur neviens neierindojas kategorijā normāls, jo normālumu nav iespējams definēt, tad that's fine with me.

Ir priekšmeti, kas šķiet saistoši, priekšmeti, kas nešķiet saistoši un priekšmeti, kuri šķiet apbrīnojami nevajadzīgi (neko jau nesaku, bet trīs stundas mācīties par tikumu un morāli laikā, kad sabiedrība kopumā un pati par sevi vairāk ir amorāla, ir lieki, jo katram vienmēr ir sava taisnība un savi uzskati, kas nemainīsies tikai tāpēc, ka senie domātāji bija domājuši savādāk). Bet viss ir labi. Runājot pavisam godīgi, grupu darbi mani īpaši neiepriecināja. Jā, tev teoretiski ir jādara mazāk, bet man patīk darīt visu pašai, jo uz sevi es varu paļauties, ja kļūdos varu vainot tikai un vienīgi sevi. Paļaušanās uz citiem man rada problēmas, pat ja citi ir patiešām forši un apzinīgi cilvēki. Tā ir mana dīvainība, ar kuru man šajā semestrī būs visiem spēkiem jācenšas tikt pāri. Bet kā var tikt pāri sev?

Es gribu Ziemassvētkus, jo man pietrūkst brāļa. Ļoti, ļoti, ļoti pietrūkst. Viņš bija mans prieciņš un smiekliņš pavisam drūmās dienās.

Motivācijas vēstule.

Lūdzu, kāds izskaidrojiet man motivācijas vēstules jēgu! Es vakar sēdēju līdz četriem no rīta, lai uzrakstītu to sasodīto motivācijas vēstuli ERASMUS apmaiņas programmas konkursam, taču neuzrakstīju gandrīz neko. Es blenzu uz lapu, un man prātā bija pilnīgs tukšums, klusums, pilnīgs čuššš. Man ir jāmotivē sevi, jāmotivē viņi, jāmotivē viņi motivējot sevi vai vienkārši jāuraksta nenozīmīga bet satriecoši laba sevis slavinājuma vēstule? Teorētiski man jāparāda, cik briljanta, perfekta un svarīga personība es esmu, kaut gan es tāda neesmu. Esmu spītīga, mērķtiecīga, neciešama, kaitinoša un uzskatu, ka man vienmēr ir taisnība, pat ja tā nav. Sabiedrībā pastāvošie uzskati nereti nesakrīt ar maniem uzskatiem, bet es tomēr palieku pie sava. Nedomāju, ka šādi vārdi motivētu viņus mani uz turieni sūtīt.

Cik gan debili ir rakstīt "esmu komunikabla, jauka, saprotoša un spējīga studente", jo šis teksts noteikti ir pavīdējis tūkstošiem reižu, pie tam es neesmu jauka un īsti komunikabla arī nē. Es gribu braukt, jo es gribu braukt. Redziet, lielākā problēma tajā visā ir tā, ka es neko nedaru, t.i. es neko nedaru saistītu ar augstskolu ārpus mācībām. Es neeiesaistos pašpārvaldes darbā, es neiesaistos pasākumu veidošanā, debatēs, sporta nodarbībās, sacensībās vai kas nu vēl tur notiek. Domāju, ka lielākā daļa pasniedzēju nemaz nezin, kā es izskatos, jo pat mans estudiju profils nav update'ots. Es esmu es un man patīk būt man, taču ar to noteikti nepietiek. Es nepiedalos pētnieciskajā darbā, neesmu tikusi publicēta neviena avīzē vai žurnālā, es neesmu tikusi televīzijā un es neiesaistos, ja vien iesaistīšanās mani nesaista. Sanāk, ka man nav, ko stāstīt. Varu derēt, ka nevienam neinteresēs, ka spēlēju bungas, jo tā tiks uzskatīta par nevajadzīgu laika kavēkli, un savu laiku vienmēr var iztērēt lietderīgāk. Un mana nākotnes profesija nekādi nav saistīta ar mūzikas instrumentu spēlēšanu. Burvīgi. Labākais kandidāts ever.

Man patīk būt godīgai, tāpēc visticamāk šis arī būs tas, ko es pastāstīšu savā motivācijas vēstulē. Labāk ir būt tam, kas esi, nevis izveidot kādu, kuru pats nepazīsti.

Das Leben ist ein Spiel Ich verstehe nicht.

Ziniet to apbrīnojamo teicienu, ka jādzīvo ir tagadnē, nevis jādomā par nākotni. Noteikti ziniet vai ne? Visticamāk, ka iepriekšējos gados šie vārdi nereti tika izmantoti pret vecākiem, kad viņi lika izpildīt mājasdarbus priekšdienām. Vienīgais, tā visa nav patiesība. Ja mēs dzīvotu tikai un vienīgi šodienai, tad par visu pārējo mums būtu pilnīgi nospļauties. Vismaz tā tam būtu jābūt. Precīzāk, manā izpratnē tā tam būtu jābūt. Ja ir tikai šodiena, tad ir tikai šodiena. Un viss. Rītdienas nav (kaut gan viņa ir). Nevienam neinteresētu, vai pagātnē tu esi krāpis/krāpusi savu draugu/draudzeni, vai kas ir bijis tavs bijušais/bijusī, vai esi sēdējis cietumā, vai esi pacēlis roku pret mīļoto, vai esi skrējis pliks pa galvaspilsētas centrālo ielu, lamājies vai mainījis dzimumu, vai tev ir paticis spēlēties ar Bārbijām. Labi, pēdējais patiešām nevienam neinteresē.

Ja svarīga būtu tikai tagadne, tikai šī diena vai šis mirklis, tad neviens nedomātu par to, ko viņš darīs pēc vidusskolas pabeigšanas, vai spēs atrast darbu pēc augstskolas, kur novedīs attiecības, kurās viņš ir iesaistījies un daudzas citas lietas, kuras iezogas mūsu prātos, bieži visnepiemērotākajos brīžos. Tas viss būtu tik mazsvarīgi, ka nebūtu pat pieminēšanas vai apdomāšanas vērts. Bet visi domā par nākotni, visi grib zināt, kas būs nākotnē, pat ja apgalvo, ka nākotne nav svarīga.
Es šodien domāju par nākamo gadu, pareizāk sakot, nākamo mācību gadu. Nē, nevis šo, kas mani sagaidīs pēc pusotras nedēļas, bet nākamo, kas mani sagaidīs pēc gada un pusotras nedēļas. Vai nav dīvaini? Godīgi runājot, es pat nezinu kāpēc. Tas vienkārši šķiet tik tuvu, tuvāk nekā es būtu iedomājusies. Tuvu un tālu, taču tuvāk nekā domāts, tuvāk nekā šis mācību gads. Un pēc diviem gadiem un pusotras nedēļas man vēlreiz pavērsies lielā pasaule, cilvēki atkal gaidīs no manis pareizo lēmumu izdarīšanu, pat nezinot, kurš tad tas pereizais lēmums ir. Es nezinu, un dažreiz man rodas jautājums, vai viņi zin?! Pēc diviem gadiem un pusotras nedēļas es iziešu no vietas, kurā būšu iegudījusi trīs gadus no savas dzīves. Varbūt trīs gadi neliekas daudz, bet man tie ir pietiekami dārgi, lai nemestu tos zemē.
Jā. Es minēšu, ka man nākotne ir svarīga. Tā vismaz šobrīd izskatās. Jo nākotne vienā brīdī, kurš mēdz būt acīm nemanāms, kļūst par tagadni.
Man vēl ir pusotra nedēļa, ko izbaudīt. Un visa dzīve, ko domāt. Plānošanu es atlikšu uz vēlākvēlāku laiku, tas tik un tā man nekad nav padevies.

Nedēļa pirms nākamās nedēļas.

Provizoriskie rezultāti ir parādījušies. Nekas nemainās. Viss aptuveni paliek tāpat kā pirms tam. Es zinu, ka, iespējams, es aizņemu vietu, kur varētu mācīties kāds, kuram būtu skaidrs nākotnes redzējums, kāds, kuram ir plāns. Bet es vienalga esmu priecīga. Sākumā es taču domāju, ka zinu, ka man ir plāns un iznākums. Tagad es vienkārši esmu kaut kam pa vidu. Tomēr plāns nevienu nepadara svarīgāku vai veiksmīgāku. Vai ne? Un nē, es sevi nemierinu, jo mirināšana būtu nekam nevajadzīga laika izšķērdēšana. Tāpēc es nenodarbojos ar sevis mierināšanu. Tas tāpat nekad nepalīdz. Jā, es esmu laimīga.

Bērnībā bija zināma drošības sajuta, kura mēdza brīžiem pazust, taču tas nemainīja faktu, ka viņa bija. Tagad šī drošības sajūta ir pazudusi. Neviens nevar man to atgriezt, kamēr es nezināšu, kur es stāvu, un uz kuru pusi es veros. Un pagaidām es nezinu, kur es esmu, uz kurieni eju. Man šķiet, ka es tikai zinu, kur es gribu nonākt.
Man atliek izbaudīt vasaru, kuras beigas, kā vienmēr, atnāks ātri. Pārāk ātri. Tad es redzēšu tās pašas sejas. Dažas varbūt būs zudušas. Tās pašas sienas un telpas. Tos pašus vārdus, manāmo samākslotību, noslēpto uzspēlētību un dzīvi.
Dzīve katram saistās ar kaut ko citu. Kādam tā ir nebeidzama ballīte, citam- problēmas, kas uzgulst uz katra soļa, kuru tas spēris. Kādam tas ir pienākums. Vēl kādam dzīve ir nauda, dārgas drēbes un izsmalcināts dzīvesveids. Citam tā ir dāvana, kura gandrīz zaudēta, taču vēlāk no jauna iegūta. Varbūt kādam dzīve ir cilvēki. Retajam dzīve ir nenozīmīgie sīkumi, kas patiesībā ir daudz nozīmīgāki par lielajiem notikumiem, jo, patiecoties šiem sīkumiem, mēs nonākam pie tiem lielajiem notikumiem. Draugs un ienaidnieks, mīļākais un laulātais. Kam gan dzīve ir vienkārši dzīve? Ja tā būtu, tad jautrība būtu zudusi, un vainot mēs varētu tikai paši sevi.
Šajā nedēļas nogalē jau ir Positivus '10. Laiks skrien kā sprinteris, kurš grib iegūt zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs. Un viņš vienmēr uzvar. Neviens vēl nav pārspējis laiku, jo viņš vienmēr uzvar. Mēs vienmēr paliekam aiz muguras. Laiks nekad neapstājas.

Have a nice day!

Pāris dienu alkohola maratons ir beidzies... līdz rītdienai. Pēc sesijas beigām es tā arī neko pamatīgu un svarīgu neesmu paveikusi. Nekā. Mana dzīve pēdējā laikā ir bijisi viena vienīga liela izklaide. Es lasu grāmatas, klausos mūziku, satiekos ar draugiem, rakstu, vazājos apkārt un visādi citādi pa naktīm neesmu mājās.
Piemēram, šodien es biju grāmatnīcā, un man šķiet, ka es to iestādījumu sāku apmeklēt pārak bieži, jo atstāju tur diezgan daudz savu materiālo līdzekļu. Tad vēl dienas lielāko daļu es veidoju ideālo dāvanu otrās liepājnieces divdesmit gadu jubilejā. Savā ziņā man patīk dāvināt dāvanas. Ziniet kā ir, cilvēkiem patīk dāvanas dāvināt tāpēc, ka tas liek justies labi viņiem, lai arī pārsvarā tiek apgalvots, ka viņiem visvairāk patīk tas prieks, ko viņi redz tā cilvēka acīs, kurš šo dāvanu saņem. Protams, ka viņiem patīk prieks, ko viņi rada, bēt vienalga- galvenokārt tas ir tik labi, jo tik labi liek justies tev. Anyway, ideālās davanas tapšana aizņem diezgan daudz laika.
Man joprojām pietrūks brāļa. Domāju, ka viņš man nekad nebeigs pietrūkt, lai arī mums katram ir sava dzīve. Un, ja kāds man šo būtu teicis gadus desmit atpakaļ, es nebūtu ticējusi. Maziem bērniem ir grūti sadalīt lietas, it īpaši, ja intereses ir kopīgas, un mēs nebijām izņēmums.
Mani Līgo Līgo svētki bija ūber forši. Un diena pēc tiem arī. Un nākamā diena arī. Un aiznākamā arī. Un vakardiena arī. I am a lucky bastard. Tajā vietā vienmēr ir patīkami atgriezties, un patiesībā tā jau lēnām veidojas par tādu kā tradīciju. Es uzpinu vainagu. Cilvēki, kuri mani labi pazīst, to uzskata par apbrīnojamu lietu, jo es neesmu īsti parocīga ar šādām lietām kā vainagu pīšana, ēst gatavošana, Jāņu zāļu lasīšana utt. Bet es aizgāju uz pļavu (nedabūju ērces) un salasīju puķes un citas zāles un nezāles. Tad mēs čaklās meitenes, kuras uzpina vainadziņus un vēl nav precējušās sagaidījām tieši pusnakti un lidinājām tos iekšā piemājas liepā, lai noskaidrotu, pēc cik tad gadiem mēs varam gaidīt gredzenu pirkstā. Jā, es iemetu ar pirmo reizi. Smieklīgi. Ko lai saka, man ir labi ietrenēts atvēziens no vecajiem labajiem laikiem. Bet es esmu pārliecināta, ka pēc gada jūs mani vēl nevarēsiet dēvēt par kundzi jaunkundes vietā. Lai arī dzīve mēdz būt neparedzama, tā nav tik neparedzama, lai es zaudētu jebkuras prata un smadzeņu paliekas tik ļoti, lai piekristu šādam neparātam. Es visticamāk būtu ar mieru piekrist visam, izņemot precībām. Jo kā dzīve ir iemācījusi, pārāk bieži apprecēšanas agrā jaunībā noved pie būšanas šķirtai agrāk vai vēlāk (parasti agrāk). Un cik gan dīvaini būtu būt šķirtai divdesmit vienā gadā? Nē, es nemaz nevēlosnoskaidrot.

welcome to where I live

"If people reach perfection they vanish, you know."
/"The III-Made Knight" by T. H. White/

Es noteikti kaut kad agrāk jau esmu minējusi, ka un cik ļoti man patīk dzīvot Ķengaragā. Neskatoties, ko visi cilvēki par šo vietu domā un runā, man patīk. Ķengarags savā ziņā ir mājas. Vismaz, kad atbrauc no citām vietām, sajūti te valdošo atmosfēru, redzi cilvēkus un tik ļoti zināmās vietas, kas katra sevī ietērpj notikumus, cilvēkus, lietas un atmiņas, tu zini, ka esi mājās, vietā, kur ir patīkami atgriezties, pat ja vieta dažreiz nav tik skaista kā pasakās stāsta. Bet, mīļie, jūs taču jau zinājāt, ka dzīve nav pasaka, ja vien tu pats to par tādu neuzskati. Un te ir Daugavas krasts, kur jebkurā dienakts laikā vari sēdēt un baudīt savu dzīvi. Tā vieta nošķir brīvību un dabu no autotransporta un asfalta, atstājot kokus, zāli, akmeņus un upi. Mājas. Tā ir vieta, no kuras es nāku. Un no vienas puses tas ir labi, es pazīstu dzīvi- gan skaisto, gan neglīto- es pazīstu savus kaimiņus, kas dzīvo manā kāpņu telpā, es pazīstu mazos krievu ielu bērnus, kas sēž lejā pie veikaliņa, es pazīstu kaķu tantes, kas baro kaķus pie manas mājās stūra. Tā kā nē, šeit nav tikai bezpersoniskas bloku mājas. Iespējams, ka šajās bloku mājās ir daudz vairāk īstu personību, nekā tur ārā.
Vasarās no paša rīt jau var dzirdēt bērnu klaigas pagalmā. Arī tur visi viens otru pazīst, un pazīst arī tos, kuri ir izauguši no skraidīšanas pa pagalmu, spēlējot spēles. Skatoties uz viņiem, man sejā ir vērojams smaids, jo es reiz biju viens no šiem skraidošajiem bērniem, kas pēlēja bumbu, vienalga, vai tas bija futbols vai tautas bumba, vai basketbols. Es kādreiz biju. Šajā vietā varbūt nebija mobilo telefonu deviņgadīgiem bērniem, bet man labpatīk domāt, ka šeit bija kas daudz vērtīgāks par to.
Man ir palicis viens eksāmens. Tā kā arī mana vasara drīz sāksies. Jau labu laiku domāju par jaunu tetovējumu. Man ir gatavs zīmējums, gatava ideja un gatava doma. Diezgan ilgu laiku kārtīgi apdomāju stāstu, kas zem šī zīmējuma slēpjas, lai šim zīmējumam būtu personība, lai tas nebūtu TIKAI zīmējums. Šajā ziņā ir svarīgs gan iepakojums, gan saturs. Un tetovējumiem es pieeju diezgan nopietni. Tāpēc es izdomāju, es izveidoju, es pārdomāju, tad kādu laiku nogaidu, vēlreiz pārdomāju, vēl kaut ko pārlaboju... And if it still feels right, then it is right, right?! Dotajā brīdī, esmu stadijā, kad esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas, kas man šobrīd ir kā skice, ir tas, kam jāatrodas uz mana ķermeņa. Tā vienkārši ir īstā sajūta.
Un šķiet, ka šodiena būs tīri skaista diena, tāpēc es došos viņu izbaudīt. Lai arī jums diena ir skaista!

There are things that means nothing, and things that means everything. Simple as that. So there is no such thing as meaning a little.

Mācību gada beigās ir kaut kas apbrīnojami nomierinošs. Kaut gan vajadzētu būt savādāk. Šobrīd ir tā, ka tu zini, ka teorētiski esi darījis vairāk vai mazāk visu, kas bija jādara. Varbūt ne gluži tik daudz, cik kāds no tevis gaidīja, jo mēs visi labi zinām, ka cilvēki vienmēr grib sagaidīt vairāk un vairāk. Tu darīji tik daudz, cik gribēji. Tā bija tava izvēle. Vienīgais, ko es šad tad apsveru, ir savas iespējas palikt tur, kur es esmu. Saprotat, kā gribat. Cilvēki cīnās par savām vietām un arī citu vietām. Tas ir normāli. Un godīgi runājot, tas laiks, kad uzvar stiprākais vai gudrākais, ir sen kā jau pagājis. Tagad uzvar viltīgākais, nesaudzīgākais, liekulīgākais un divkosīgākais. Un šobrīd, ja tāda ir uzvaras cena, tad man uzvara nav vajadzīga. Es labprāt palieku ēnā, lai slēptos no citiem, lai citi nepievērstu man vērību, nelīstu manā dzīvē un visādi citādi neinteresētos par mani. Tam ar viltību nav nekāda sakara, tā ir dzīves gudrība, kas apgūta vairāku gadu laikā, saņemot gan dunčus mugurā, gan sirdī, klūpot un krītot, pār citu pastieptām kājām. Un tas būtu tik muļķīgi pieļaut visas kādreiz pieļautās kļūdas atkal. Dzīve ir vienkārša, taču neviens nekad nebija teicis, ka tā būs viegla, tāpat, ka neviens nekad nav teicis, ka tā būs tik sasodīti grūta.

Brālis aizbrauca mācīties uz Angliju, jo tika tur iekšā universitāte. Man viņa jau tagad pietrūkst. Viņš galu galā bija daļa manas dzīves, mans izpalīgs un nedaudz arī nervu bojātājs, bet es viņu mīlu. Manuprāt, ka mamma ir nedaudz saskumusi. Nepārprotat, viņa pavisam noteikti ir laimīga un priecīga, un lepna, taču vecākiem ir grūti samierināties, ka bērni pieaug. Ir grūti palaist vaļā kādu, kuru tu no visas sirds mīli. Vēl grūtāk, ja tā ir mātes mīlestība. Viņš apsolīja Ziemassvētkos mūs apciemot, un tas nozīmē, ka man ir kaut kas, ko gaidīt.
Vasara it kā ir klāt. Man tā sāksies pēc eksāmeniem. Plāni? Es labprāt uz kādu laiku nolīstu pilnīgi sociāli neaizsniedzamā vietā un lasītu grāmatas. Tāda ir vasaras burvība, tādai tai jābūt. Nekādu interneta sakaru, nekādu mobilā telefona zvanu, nekā.
Pēdējā laikā man vēl vairāk sāk kaitinat apkārtējie cilvēki. Es cenšos būt mierā ar visu, kas apkārt notiek, ar izvēlēm, kuras cilvēki izvēlas, darbībām, kuras veic un idiotiskajām kļūdām, kuras pieļauj, taču dažbrīd man šķiet, ka es nepazīstu vai, varbūt, es vienkārši nesaprotu. Beigu beigās ir lietas, ar kurām nejoko, kuras ir pārāk vērtīga sun dārgas, lai par un ar tām jokotu. Citi to nesaprot. Ar laiku tas viss tiek novalkāts kā vecas kurpes, vārdi zaudē to iepriekšējo nozīmi, vērtību un skaistumu, darbības paliek nevērtīgas un ikdienišķas. Cilvēkiem patīk iznīcināt sakistumu gan to apzinoties, gan neapzinoties. Es labāk nedzirdu šos vārdus vispār, nekā dzirdu tos mētājamies apkārt, neko vairs nenozīmējot pat tam, kas viņus izsaka. Daudzas vērtības tiek pārvērtētas, turpretī citas- tās, kuras patiešām ir vērtības,- nenovērtētas.
Lai jums sapņiem bagāta nakts, es pievēršos filosofijai.

I have some pretty bad habits.

Laikā, kad vieta, kur atrodies, ir tik pelēka un netīra, neglītuma pilna, ka šķiet grēcīga. Zemē atspoguļojas netiklu darbību sekas, un bērzu baltā miza vairs nav balta. Cilvēku sejas ir pelēkas un nesmaida, acis ir pelēkas un tukšas. Pat gaisma, kura iespīd pa tavu logu nav pietiekami gaiša, lai sauktu to par gaismu. Vai tas ir ilgi gaidīgais pavasaris, kas grimst netīros un piemēslotos Rīgas dubļos un neizsakāmi lielā pudeļu un citu mēslu kaudzē? Un tomēr jūs varat neticēt, bet tajā ir kaut kas skaists. Neglītajā taču vienmēr ir atrodams kaut kas skaists, tieši tāpēc, ka tas uzskatāms par neglītu.
Brīdī, kad pelēkās un aukstās lietus lāses skar tavu seju, tevī ieplūst atvieglojuma sajūta, nevis aukstas tirpas pārskrien pār muguru. Un šodien ir pūpolsvētdiena, bet es nezinu, vai jebkad esmu uzskatījusi šo dienu par īstiem svētkiem, tā vairāk ir tikai un vienīgi tradīcija vai ieradums, kas pāriet ikgadējā rutīnā. Cik nevajadzīgi!
Manā prātā norit laika atskaite līdz studiju gada beigām. Un kā jau ierasts, reizi pusgadā es negribīgi spēju spēles ar laiku. Šobrīd šķiet, ka laiks iet ātrāk. Vai tas ir noveļams uz pulksteņa grozīšanu vai padarāmo darbu kaudzi, kas tā īsti vēl pat nav sākta? Iespējams, uz abiem. Bet tā jau ir, kad laiku vajadzētu nedaudz vairāk, tas izsmējīgi steidzas uz priekšu, smejoties tev tieši sejā, citos gadījumos tas velkas. Vajadzētu kļūt apzinīgākai un sākt darīt darbus laicīgāk, taču es zinu, ka šajā dzīvē tā nenoteik, varbūt tad, kad būšu kļuvusi par kādu citu, jo varbūt tai citai būs vairāk brīva laika, vairāk vēlmes un vairāk idejas par noderību.
Pagaidām es turos pa gabalu no tās drāmas, kas noteik man apkārt. Varbūt diezgan netipiski sieviešu dzimumam, bet man riebjas drāma, man riebjas nesaskaņas apkārtējo cilvēku starpā, man riebjas izrunāt katru sīkumu, man riebjas meklēt attaisnojumus un aizbildinājumu savām darbībām, man riebjas vērot, kā citi meklē attaisnojumus un aizbildinājumus savām un man pavisam noteikti riebjas būt iesaistītai. Patiesībā skaidrošanās ir pārāk pārvērtēta, jo īstenībā nevienam tā nav vajadzīga, tikai tam, kas skaidrojās, pārējiem neinteresē- draugiem nav nepieciešama skaidrošanās, jo viņi pieņem tevi tādu, kāds tu esi, un ienaidniekiem būs vienalga, viņi tāpat neklausīsies. Tāpēc tu skaidrojies tikai un vienīgi, lai pats justos labāk. Tagad, kad angļu valoda ir veiksmīgi nost no kakla (pateicoties arī dažiem kursabiedriem, ar kuriem bija dīvaini viegli sastrādāties) un filosofija kontroldarbs ir puspabeigts, es jūtos nedaudz mierīgāka. Un es joprojām turpinu izgāzties prezentācijās, jo es laikam uztraucos, lai piedod man tie, kuriem nācās prezentēt ar mani. Rīt vajadzētu visu pilnībā pabeigt, lai ir miers.
Es varētu nobeigt uz pārliecinoši pozitīvas nots, teiksim, ...es domāju...,ja tev nav pieteikami plašs teorētisko zināšanu loks, bet gan izcils phrõnesis, tad pazudis tu būtu tikai Aristoteļa acīs, jo patiesībā mūsdienās tu izdzīvotu arī ar savu phrõnesis. Filosofija, mīlīši, filosofija.
P.s Antīko laiku gudro uztverē arī tikumība bija pārlieku šaurs jēdziens un manāmi pārvērtēta!

Kā ledus gabals, tas atlūzt no tevis un attālinās.

Es atkal salīdzinoši sen šeit neesmu rādījusies, bet tagad es atkal esmu, tikai pateicoties pāris vārdiem, kurus es izlasīju, pāris parastām darbībām, kuras es piefiksēju, pāris domām, kas klejo pa manu prātu, pāris sajūtām, kas mani nav pametušas un pāris cilvēkiem, kuri man ir bijuši apkārt pēdējās dienās. Kopā tas viss veido glītu kolāžu, kuras dzīlēs ir kaut kas biedējošs, tumšs, neatklāts, bet skaists.
Vārdi vienmēr kaut kur ir, pat tad, kad tos ir grūti dabūt ārā, kad tie iesprūst kaklā, un tu sāc rīstīties, izmisīgi ķerot pēc elpas. Patiesībā tu nesmoc, tev tikai tā liekas, bet ilūzijas ir bīstamas. Iegaumē to labi!

Un ko tu dari tad, kad esi pazudis un nevari sevi atrast? Pie kā tu vērsies? Pie tās personas, kura ir tevī, bet tu viņu nejūti? Viņa taču bija tepat blakus. Vēl nesen. Cik nesen? Es neatceros, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad ir par vēlu skriet un meklēt, kur es viņu atstāju.
No šī var noprast, ka man iet...labi. Es joprojām esmu tā pati, kuru šeit ievietoju. Skaņa ir, bet attēla nav. Bet, iespējams, ir otrādi. Man šķiet vajadzētu atkārtoties- es neesmu depresīva, kā tas šobrīd šeit varētu šķist. Es zinu, ka es rakstu par citādām sajūtām. Tomēr tajā pašā laikā manī ir arī daudz prieka un mīlestības, manī ir daudz laba, bet to labo var izlikt apskatei arī citur, labo var censties pavairot un dāvināt citiem. To nevejag slēpt. Un kur likt visu to pārējo, ko es nevēlos uzgrūst nevienam citam? Šīs sajūtas es nevēlos pavairot un piedāvāt citiem, pat ja tā būtu vieglāk. Tāpēc man ir šī vieta, tāpēc man dažreiz patīk vienatne, kur var tikt ar sevi galā, izdzīt dēmonus, kas sakrājušies. Jāmin gan, ka viss sliktais ir tikai nosacīti slikts.
Vārdu pa vārdam es lieku kopā dzīvi. Es ticu, ka jūs sapratīsiet, ka dažreiz vārdi, kuri tiek izmantoti, nerīmējas kopā, tāpēc kādā brīdī mēs vairs nesaprotam, kas tur rakstīts, kas ar to domāts. Vēl trakāk- dažreiz mēs vairs nevaram to izlasīt. Uzraksti, un tas tur paliks. Iespiedies papīrā kā tinte. Dzēšlapa nepalīdzēs, nožēla arī ne. Dzīvo. Raksti. Pēc tam tu varēsi pāršķirstīt savu darbu, ja uzdrošināsies to darīt. Tas nav izaicinājums, spēle vai derības. To sauc tikai vienā vārdā, un tai ir tikai viens iznākums. Dzīve. Tad, ko tu liksi tai pretī? Kāda ir samaksa par dzīvi? Tā neprasa daudz, tā prasa visu.
Ak, jā, just for the record pieļaut vienas un tās pašas kļūdas ir nožēlojami, bet nezināmu iemeslu dēļ man tas gadās sasodīti bieži. Pēdējā laikā ir iestājies tāds iedvesmas pagrimums, kādu sen neesmu piedzīvojusi. Ir tik daudz, ko gribas uzrakstīt. Ir tik daudz, kas galvā skan labi, bet uzlikts uz papīra tas izskatās mazs un melns, nepareizs. Uzliekot to uz papīra, tu vairs nevēlies to saukt par savu domu, jo dažbrīd tā izskatās pēc manjakālas novirzes vai saldas banalitātes. Un, ja beigās man tomēr ir jāizvēlas viens no abiem, es došu priekšroku manjakālām novirzēm. Šobrīd tā vien liekas, ka ir par daudz. Bet visi man turpina atgādināt, ka drīz būs brīvdienas, un tikai šodien es apjēdzu, ka tās būs patiešām drīz. Es vairs nesekoju līdzi laikam.
Un vispār šis ieraksts ir... (es vēl meklēju pietiekami labu apzīmējumu).