Insert text here.

Sometimes I want to be a better person, but then again- why should I do it for others, because I am definitely not doing it for myself.

Augšējais teikums nenozīmē, ka es esmu caur caurēm egoistiska un NEKAD nedaru neko labu citiem. Tā nav, es vismaz ceru, ka tā nav. Un, ja tā ir, tad jebkurš, kurš mani pazīst, var pienākt klāt un mani sakratīt vai iepiliķēt, jo tāds nav mans pašmērķis. Dažreiz manī ir pārliecība, ka man ir laba karma, citreiz šī pārliecība sagrūst (pārsvarā tas ir dienās, kad viss, kas var noiet greizi, noiet greizi, kā arī noiet greizi tas, kas man sapņos nebūtu rādījies, ka var noiet grezi). Tomēr es cenšos palikt pie uzskata, ka es esmu sevis pašas šībrīža labākā iespējamā versija. Pēdējās dienas ir bijušas diezgan piebāztas, piebāztas visādā veidā. Ir bijuši cilvēki, notikumi, darbības, pienākumi, vēl vairāk pienākumi, atkal cilvēki un atkal darbības. Brīvdienas man bija pārāk īsas, un darba nedēļa jau atkal nemanot ir nonākusi līdz pusei. Laiks kaut kur pazūd. Varbūt tas ir tikai mans laiks, kas pazūd. Es jau varu sākt atskaitīt tos aptuveni divus mēnešus, kuri man ir atlikuši šeit. Tagad es jūtos dīvaini, jo divi mēneši ir tikai divi mēneši, tie ir pavisam īss periods no manas dzīves, bet nozīmīgs periods. Kaut gan par nozīmīgu periodu es varētu saukt pilnīgi jebko un neko. Drīz es būšu kļuvusi par PowerPointa pavēlnieci, jo prezentāciju skaits nemazinās.

Šodien es sapratu, ka mani fascinē cilvēki, kuri saka, ka viņiem nepatīk runāt par sevi, bet praktiski tieši to viņi dara visu laiku. Jā, mani interesē cilvēki, kuri šķiet saistoši, bet man ir pilnīgi vienalga par tiem, kas tikai vāvuļo un vāvuļo, un vēlreiz vāvuļo. Un tad es mirklīti apdomājos. Vai universitātes telpā es esmu kāds cits? Kāda cita persona? Jā, mani gluži nebiedē viegla šizofrēnijas pakāpe, kas ir novērojama, jo domāju, ka tāda pastāv visos, taču dažreiz es nespēju sakoncentrēt sevi tādām darbībām vai gaidām, kuras no manis tiek prasītas, dažreiz es to vienkārši negribu.
Ievadā žurnālistikā mums uzdeva izveidot portretinterviju par kādu kursabiedru, un man šķiet, ka es esmu izvēlējusies savu intervējamo, tāpat es arī ceru, ka viņa piekritīs, kad jautāšu viņas apstiprinājumu. Tas varētu būt interesanti, protams, ja notiks tā saucamā atvēršanās. Es īsti nezinu, vai es esmu cilvēks, kuram citiem patīk atvērties, jo man nekad nav paticis citiem sniegt padomus. Bet arī to gan jau es iespēšu novērot.
Pašreiz man liekas, ka man ļoti gribas izdarīt kaut ko svarīgi, savā veidā nozīmīgu bet jautru. The worst part is that I have no idea what is it what I am talking about.
Jā, pēdējā laikā man kaut kā pietrūkst saturīgi, filosofisku un sasodīti atklātu sarunu. Arī ballītes ir laba lieta, bet klusums dažreiz ir nepieciešams. Man laikam pietrūkst klātbūtnes, un, kā jau mums zināms, klātbūtne nenozīmē būt klāt.
Cheers!

I know you got a soul even though you're heartless.

10. Saeimas vēlēšanas ir veiksmīgi beigušās, un arī es vakar pavadīju laiciņu vēlēšanu iecirknī gan nobalsojot, gan intervējot citus balsotājus. Kāpēc vaiksmīgi? Tāpēc, ka "Vienotība" iegūs visvairāk mandātus. Iespējams, ka es nestāvu ar zobiem un nagiem par politiķiem, taču domāju, ka "Vienotība" tomēr ir mazākais ļaunums no visiem pārejiem ļaunumiem. Vakar es biju pārāk nogurusi, lai iztāstītu, kā man gāja vēlēšanu iecirknī.

Sāksim ar to, ka cilvēkiem ir bail no citiem cilvēkiem, kas vēlas uzdot viņiem jautājumus. Pat ja es saku, ka man no personiskajiem datiem būtu vjadazīgs tikai viņu vārds un vecums. Ja jaunieši vēl ir ar mieru sniegt interviju un laipni ar tevi aprunājas, tad vecāki cilvēki nogroza galvu un atbild: "Nē. Nē." Un kā, kā lai es iegūstu intervijas no vecākiem cilvēkiem, ja viņi nevēlas ar mani runāties. Pēc diezgan ilga laika es biju savākusi nepieciešamo interviju skaitu gan no jauniešiem, gan no pensijas vecuma cilvēkiem. Tas man prasīja tikai kripatiņu manu nervu.
Tālāk. Šorīt iegāju domubiedros, un diskusija par Ojāru uz brīdi aizēnoja manas tik ļoti pozitīvās šīsdienas emocijas, kuras komunikācijas teoriju mājasdarbs vēl nebija paspējis sabojāt, jo es vēl neesmu tam pieķērusies klāt. Man patīk, ka atkal kāds visgudrais spēj izvērtēt citu sagatavotās prezentācijas informācijas svarīgumu. Jo, ja informācija viņam liekas nesvarīga un lieka, tad tā arī pavisam noteikti IR lieka vai ne? Lieka visiem un vienmēr. Es apsveru iespēju, ka šis cilvēks mani vienkārši kaitina, tikai tāpēc, ka viņš ir viņš, taču arī tam ir bijis nepieciešams kaut kāds sākuma punkts. Visādā gadījumā šobrīd visi viņa pieņēmumi, izteikumi un apbrīnojami subjektīvais viedoklis mani kaitina. Bet, protams, tā ir mana problēma. Kāda cita darbu vienmēr ir vieglāk novērtēt par sliktu nekā savējo. Vismaz vairākumā gadījumu.
Turpinām. Sestdien es saņēmu apstiprinājumu savai pārliecībai, ka arī fakultātes sienās visi baumo par visiem. Baumu iemesls ir un var būt jebkas. Skaudība, iekšējs naids, vienladzība vai garlaicība. Everything will work. Paņemt un iešaut tādiem cilvēkiem pa seju. Es varētu atvainoties par savu iztiekumu, bet šoriez man ir taisnība. Nu kāda velna pēc tev ir jāiet un jāstāsta pasniedzējam, cik labi vai cik slikti iet kādam citam? Un nē, citu "aplūkošana" nekad nav bijusi un nebūs "small talk". Un dzīve nav Gossip Girl seriāls, $%#&! Vēl labāk būtu, ja tie, kas atrodas man apkārt nemaz nerunātu par šo seriālu, jo, pirmkārt, es nekad viņu neesmu skatījusies un otrkārt, es arī nedomāju viņu sākt skatīties, un treškārt, mani neinteresē.
Kas vēl? Es aktīvāk sāku uzturēt sakarus ar sen neredzētiem cilvēkiem. Prakstiski jau biju aizmirsusi, cik labi jūtos viņu sabiedrībā. Vai ir iespējams aizmirst, ka tev kāds pietrūkst? Jo dažreiz man liekas, ka jā, ka tas ir iespējams. Un man ir bail, ka kādreiz es aizmirsīšu, ka man pietrūkst , ka aizmirsīšu, kā tas ir, kad pietrūkst.
Un pēdējais. Beidzot varu izdarīt secinājumus, ka cilvēks, kurš mūsu fakultātes sienās man simpatizēja ir pazudis. Brīnumainā kārtā es neko nejūtu. Kāpēc es vairs neko nejūtu? Un nē, viņš nebija no mana kursa, pat no manas nodaļas nē. Žēl. Tomēr, man šķiet, ka tieši šajā brīdī pierādās "no acīm prom, no sirds ārā" princips. Lai arī līdz sirdij, šķiet, nekas vispār nebija nokļuvis.
Beigās. Dažbrīd man ir bail, ka nākotnē es pārvērtīšos par briesmīgu un aukstu cilvēku.

Dzīves sastāvdaļas (pirms lietošanas, lūdzu, samaisīt).

Tieši ap šo brīdi globālās komunikācijas mājasdarbs, vismaz tā nepieciešamais saturs sāk nosēsties manās smadzenēs. Man ir pārkāk daudz. To var nospiersiet kaut vai pēc sāpošajām acīm, kas nogurušas no datora monitora. Kā man gribētos teikt, ka drīz ir brīvdienas, bet brīvdienu nav. Kačing! Pirmkārt, man riebjas, ka mājasdarbi tiek sadoti brīvdienām. Sestdien ej padirnēt vēlēšanu iecirknī, kur tev, teorētiski, var aizliegt dirnēt un aptaujāt cilvēkus, jo visiem varētu būt vienalga, ka tev ir apstiprinājums, ka tavas reportāžas tiek vāktas tikai un vienīgi tīri izglītošanās un mācību vajadzībām. They don't care. Nobody cares. Ā, jā, un svētdien vari veikt vēl kaut kādu darbu, kas jāiesniedz pirmdien no rīta. Why not? Un tad, protams, ir vēl pārējie semināri, kuriem tā arī nekad nav pietiekmai daudz laika, lai sagatavotos, jo darbi un uzdevumi tiek sadoti masveidā, un tieši tāpat- masveidā- tiek pildīti. Smadzenes vairs nedomā tikai pilda un pilda, un pilda, un pilda, un pilda...
Paralēli tam es kārtoju savus aizbraukšanas dokumentus, nesaprotot, vai un kad, un kā iegūšu sev dzīvesvietu. Jā, varu derēt, ka tieši šādu dzīvi vēlas ikviens students. Goda vārds, ja patiešām šis viss (konveijersistēma, masveidīgums ikvienā jomā utt. utt.) skan vilinoši, tad pievienojies.
Tagad, kad mans ekstra subjektīvais viedoklis šeit tika izgāzts, es varu pārdomāt citas tēmas. Piemēram, cilvēku savsterpējajās attiecībās iespējams novērot aktīvu konkurenci. No paša rīta viens kursa biedrs skaidroja savu nostāju kādai citai kursa biedrenei ar vārdiem:"Es necenšos, lai citi būtu sliktāki par mani, es cenšos, lai būtu labāks par visiem". Un tajā momentā es nodomāju:"Bet tev nesanāk". Varbūt es tomēr esmu ļauna, vai, precīzak, es neesmu īsti laba. Sev par aizstāvību varu teikt, ka tas ir tāpēc, ka nav iespējams būt labākam par visiem. Visu ir daudz, tu es viens, taču tu vari darīt to, kas tev sanāk, darīt to, kas tev patīk, nedomājot, vai kādam ir/bija/būs labāk. Jo vienmēr būs kāds, kuram būs labāk, vai citiem liksies, ka bija labāk. Es nesaku, ka vienmēr ir jābūt apmierinātam ar padarīto. Nē! Neapmierinatība rada progresu, veicina izaugsmi, liek darboties, liek cnsties un ļauj gribēt vairāk. Bet, ja darba (vai dienas) beigās tu vari sev atzīt, ka darīji visu, ko varēji, ka veici ieguldījumu, kas, tavuprāt, bija pietiekmai liels, ka ieguvi kaut ko neatsveramu, tad, iespējams, tā ir zīme, ka vari mēģināt būt apmierināts. Jā, vienmēr var būt labāk, bet kādreiz ir jāmāk priecāties par to, kas ir.
Vēl jāpiemin, ka šobrīd ir tik dīvaini šeit drukāt, jo tu zini, ka cits kāds indivīds (persona un personība) zin, ka tu zini, ka viņš zin. Vēl dīvaināku to visu padara fakts, ka es viņa pazīstu vai zinu. Patiesībā, ne pazīstu, ne zinu, jo, manuprāt, lai apgalvotu, ka tu kādu pazīsti vai zini, ir jābūt komunikācijai, un komunikācija, atkal, manuprāt, ir kas vairāk kā sveicināšanās un dažu macību jautājumu apspriede. It's still a bit weird. Labā nozīmē. Atklāti runājot, tas ir visai interesanti.
Tomēr, tas, ka šeit joprojām rakstu, norāda uz to, ka mana spēja uzticēties cilvēkiem vēl nav galīgi izzudusi, jo man ir cerība, ka es palikšu šeit tāda kāda esmu- bez apveida, bez vārda un bez sejas.
Arlabvakaru. Veiksmīgu un gaišu rītdienu.
P.S. Iespējams, ka cilvēkiem vajadzētu vairāk censties būt pašiem, būt labākiem nekā viņi ir, būt tiem, kas viņi ir, nevis censties būt labākiem par citiem, citiem, kurus viņi vispār nepazīst.

Nedēļa.

Līdz šodienai man visi dokumenti bija veiksmīgi savākti, un es gandrīz pat viņus iesniedzu, bet tad padomāju, kāpēc gan es to nevarētu izdarīt pirmdien, jo tad man būs iespēja normāli aizpildīt pieteikuma vēstuli, nevis nedomājot sarakstīt muļķības mērkaķa ātrumā. Domāts darīts!
Pirmā mācību nedēļa ir beigusies, un man ir tāda sajūta, it kā šī nebūtu bijusi pirmā mācību nedēļa. Tas, protams, nav dīvaini. Nemaz. Visur mājasdarbi ir sadoti, noteikumi ir izskaidroti, tā kā es varu dzīvot tik laimīga, cik mana sirdsapziņa man atļauj. Visneforšākais ir tas, ka man jau atkal būs jāskatās uz Rietumeiropas morlāes filozofiju un jācenšas iegaumēt tās saturs, kaut gan man bija cerība (lai neteiktu pārliecība), ka tas ir pagājis un vairs nekad neatgriezīsies. Kļūda! Labais nodoms ir sākt mācīties jau tagad, bet stresa situācijās man iemācīties laikam ir pat vieglāk un atrāk. Tas viss ātrāk saglabājas prātā, noārdoties manām nervu šūnām, kas, mīlīši, neatjaunojas. Ja mans nākotnes skatījums ir pareizs, tad pēc pāris gadiem es būšu emocionāli nestabila vai traka. Tomēr būt trakai pasaulē, kur neviens neierindojas kategorijā normāls, jo normālumu nav iespējams definēt, tad that's fine with me.

Ir priekšmeti, kas šķiet saistoši, priekšmeti, kas nešķiet saistoši un priekšmeti, kuri šķiet apbrīnojami nevajadzīgi (neko jau nesaku, bet trīs stundas mācīties par tikumu un morāli laikā, kad sabiedrība kopumā un pati par sevi vairāk ir amorāla, ir lieki, jo katram vienmēr ir sava taisnība un savi uzskati, kas nemainīsies tikai tāpēc, ka senie domātāji bija domājuši savādāk). Bet viss ir labi. Runājot pavisam godīgi, grupu darbi mani īpaši neiepriecināja. Jā, tev teoretiski ir jādara mazāk, bet man patīk darīt visu pašai, jo uz sevi es varu paļauties, ja kļūdos varu vainot tikai un vienīgi sevi. Paļaušanās uz citiem man rada problēmas, pat ja citi ir patiešām forši un apzinīgi cilvēki. Tā ir mana dīvainība, ar kuru man šajā semestrī būs visiem spēkiem jācenšas tikt pāri. Bet kā var tikt pāri sev?

Es gribu Ziemassvētkus, jo man pietrūkst brāļa. Ļoti, ļoti, ļoti pietrūkst. Viņš bija mans prieciņš un smiekliņš pavisam drūmās dienās.

Motivācijas vēstule.

Lūdzu, kāds izskaidrojiet man motivācijas vēstules jēgu! Es vakar sēdēju līdz četriem no rīta, lai uzrakstītu to sasodīto motivācijas vēstuli ERASMUS apmaiņas programmas konkursam, taču neuzrakstīju gandrīz neko. Es blenzu uz lapu, un man prātā bija pilnīgs tukšums, klusums, pilnīgs čuššš. Man ir jāmotivē sevi, jāmotivē viņi, jāmotivē viņi motivējot sevi vai vienkārši jāuraksta nenozīmīga bet satriecoši laba sevis slavinājuma vēstule? Teorētiski man jāparāda, cik briljanta, perfekta un svarīga personība es esmu, kaut gan es tāda neesmu. Esmu spītīga, mērķtiecīga, neciešama, kaitinoša un uzskatu, ka man vienmēr ir taisnība, pat ja tā nav. Sabiedrībā pastāvošie uzskati nereti nesakrīt ar maniem uzskatiem, bet es tomēr palieku pie sava. Nedomāju, ka šādi vārdi motivētu viņus mani uz turieni sūtīt.

Cik gan debili ir rakstīt "esmu komunikabla, jauka, saprotoša un spējīga studente", jo šis teksts noteikti ir pavīdējis tūkstošiem reižu, pie tam es neesmu jauka un īsti komunikabla arī nē. Es gribu braukt, jo es gribu braukt. Redziet, lielākā problēma tajā visā ir tā, ka es neko nedaru, t.i. es neko nedaru saistītu ar augstskolu ārpus mācībām. Es neeiesaistos pašpārvaldes darbā, es neiesaistos pasākumu veidošanā, debatēs, sporta nodarbībās, sacensībās vai kas nu vēl tur notiek. Domāju, ka lielākā daļa pasniedzēju nemaz nezin, kā es izskatos, jo pat mans estudiju profils nav update'ots. Es esmu es un man patīk būt man, taču ar to noteikti nepietiek. Es nepiedalos pētnieciskajā darbā, neesmu tikusi publicēta neviena avīzē vai žurnālā, es neesmu tikusi televīzijā un es neiesaistos, ja vien iesaistīšanās mani nesaista. Sanāk, ka man nav, ko stāstīt. Varu derēt, ka nevienam neinteresēs, ka spēlēju bungas, jo tā tiks uzskatīta par nevajadzīgu laika kavēkli, un savu laiku vienmēr var iztērēt lietderīgāk. Un mana nākotnes profesija nekādi nav saistīta ar mūzikas instrumentu spēlēšanu. Burvīgi. Labākais kandidāts ever.

Man patīk būt godīgai, tāpēc visticamāk šis arī būs tas, ko es pastāstīšu savā motivācijas vēstulē. Labāk ir būt tam, kas esi, nevis izveidot kādu, kuru pats nepazīsti.

Das Leben ist ein Spiel Ich verstehe nicht.

Ziniet to apbrīnojamo teicienu, ka jādzīvo ir tagadnē, nevis jādomā par nākotni. Noteikti ziniet vai ne? Visticamāk, ka iepriekšējos gados šie vārdi nereti tika izmantoti pret vecākiem, kad viņi lika izpildīt mājasdarbus priekšdienām. Vienīgais, tā visa nav patiesība. Ja mēs dzīvotu tikai un vienīgi šodienai, tad par visu pārējo mums būtu pilnīgi nospļauties. Vismaz tā tam būtu jābūt. Precīzāk, manā izpratnē tā tam būtu jābūt. Ja ir tikai šodiena, tad ir tikai šodiena. Un viss. Rītdienas nav (kaut gan viņa ir). Nevienam neinteresētu, vai pagātnē tu esi krāpis/krāpusi savu draugu/draudzeni, vai kas ir bijis tavs bijušais/bijusī, vai esi sēdējis cietumā, vai esi pacēlis roku pret mīļoto, vai esi skrējis pliks pa galvaspilsētas centrālo ielu, lamājies vai mainījis dzimumu, vai tev ir paticis spēlēties ar Bārbijām. Labi, pēdējais patiešām nevienam neinteresē.

Ja svarīga būtu tikai tagadne, tikai šī diena vai šis mirklis, tad neviens nedomātu par to, ko viņš darīs pēc vidusskolas pabeigšanas, vai spēs atrast darbu pēc augstskolas, kur novedīs attiecības, kurās viņš ir iesaistījies un daudzas citas lietas, kuras iezogas mūsu prātos, bieži visnepiemērotākajos brīžos. Tas viss būtu tik mazsvarīgi, ka nebūtu pat pieminēšanas vai apdomāšanas vērts. Bet visi domā par nākotni, visi grib zināt, kas būs nākotnē, pat ja apgalvo, ka nākotne nav svarīga.
Es šodien domāju par nākamo gadu, pareizāk sakot, nākamo mācību gadu. Nē, nevis šo, kas mani sagaidīs pēc pusotras nedēļas, bet nākamo, kas mani sagaidīs pēc gada un pusotras nedēļas. Vai nav dīvaini? Godīgi runājot, es pat nezinu kāpēc. Tas vienkārši šķiet tik tuvu, tuvāk nekā es būtu iedomājusies. Tuvu un tālu, taču tuvāk nekā domāts, tuvāk nekā šis mācību gads. Un pēc diviem gadiem un pusotras nedēļas man vēlreiz pavērsies lielā pasaule, cilvēki atkal gaidīs no manis pareizo lēmumu izdarīšanu, pat nezinot, kurš tad tas pereizais lēmums ir. Es nezinu, un dažreiz man rodas jautājums, vai viņi zin?! Pēc diviem gadiem un pusotras nedēļas es iziešu no vietas, kurā būšu iegudījusi trīs gadus no savas dzīves. Varbūt trīs gadi neliekas daudz, bet man tie ir pietiekami dārgi, lai nemestu tos zemē.
Jā. Es minēšu, ka man nākotne ir svarīga. Tā vismaz šobrīd izskatās. Jo nākotne vienā brīdī, kurš mēdz būt acīm nemanāms, kļūst par tagadni.
Man vēl ir pusotra nedēļa, ko izbaudīt. Un visa dzīve, ko domāt. Plānošanu es atlikšu uz vēlākvēlāku laiku, tas tik un tā man nekad nav padevies.

Nedēļa pirms nākamās nedēļas.

Provizoriskie rezultāti ir parādījušies. Nekas nemainās. Viss aptuveni paliek tāpat kā pirms tam. Es zinu, ka, iespējams, es aizņemu vietu, kur varētu mācīties kāds, kuram būtu skaidrs nākotnes redzējums, kāds, kuram ir plāns. Bet es vienalga esmu priecīga. Sākumā es taču domāju, ka zinu, ka man ir plāns un iznākums. Tagad es vienkārši esmu kaut kam pa vidu. Tomēr plāns nevienu nepadara svarīgāku vai veiksmīgāku. Vai ne? Un nē, es sevi nemierinu, jo mirināšana būtu nekam nevajadzīga laika izšķērdēšana. Tāpēc es nenodarbojos ar sevis mierināšanu. Tas tāpat nekad nepalīdz. Jā, es esmu laimīga.

Bērnībā bija zināma drošības sajuta, kura mēdza brīžiem pazust, taču tas nemainīja faktu, ka viņa bija. Tagad šī drošības sajūta ir pazudusi. Neviens nevar man to atgriezt, kamēr es nezināšu, kur es stāvu, un uz kuru pusi es veros. Un pagaidām es nezinu, kur es esmu, uz kurieni eju. Man šķiet, ka es tikai zinu, kur es gribu nonākt.
Man atliek izbaudīt vasaru, kuras beigas, kā vienmēr, atnāks ātri. Pārāk ātri. Tad es redzēšu tās pašas sejas. Dažas varbūt būs zudušas. Tās pašas sienas un telpas. Tos pašus vārdus, manāmo samākslotību, noslēpto uzspēlētību un dzīvi.
Dzīve katram saistās ar kaut ko citu. Kādam tā ir nebeidzama ballīte, citam- problēmas, kas uzgulst uz katra soļa, kuru tas spēris. Kādam tas ir pienākums. Vēl kādam dzīve ir nauda, dārgas drēbes un izsmalcināts dzīvesveids. Citam tā ir dāvana, kura gandrīz zaudēta, taču vēlāk no jauna iegūta. Varbūt kādam dzīve ir cilvēki. Retajam dzīve ir nenozīmīgie sīkumi, kas patiesībā ir daudz nozīmīgāki par lielajiem notikumiem, jo, patiecoties šiem sīkumiem, mēs nonākam pie tiem lielajiem notikumiem. Draugs un ienaidnieks, mīļākais un laulātais. Kam gan dzīve ir vienkārši dzīve? Ja tā būtu, tad jautrība būtu zudusi, un vainot mēs varētu tikai paši sevi.
Šajā nedēļas nogalē jau ir Positivus '10. Laiks skrien kā sprinteris, kurš grib iegūt zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs. Un viņš vienmēr uzvar. Neviens vēl nav pārspējis laiku, jo viņš vienmēr uzvar. Mēs vienmēr paliekam aiz muguras. Laiks nekad neapstājas.

Have a nice day!

Pāris dienu alkohola maratons ir beidzies... līdz rītdienai. Pēc sesijas beigām es tā arī neko pamatīgu un svarīgu neesmu paveikusi. Nekā. Mana dzīve pēdējā laikā ir bijisi viena vienīga liela izklaide. Es lasu grāmatas, klausos mūziku, satiekos ar draugiem, rakstu, vazājos apkārt un visādi citādi pa naktīm neesmu mājās.
Piemēram, šodien es biju grāmatnīcā, un man šķiet, ka es to iestādījumu sāku apmeklēt pārak bieži, jo atstāju tur diezgan daudz savu materiālo līdzekļu. Tad vēl dienas lielāko daļu es veidoju ideālo dāvanu otrās liepājnieces divdesmit gadu jubilejā. Savā ziņā man patīk dāvināt dāvanas. Ziniet kā ir, cilvēkiem patīk dāvanas dāvināt tāpēc, ka tas liek justies labi viņiem, lai arī pārsvarā tiek apgalvots, ka viņiem visvairāk patīk tas prieks, ko viņi redz tā cilvēka acīs, kurš šo dāvanu saņem. Protams, ka viņiem patīk prieks, ko viņi rada, bēt vienalga- galvenokārt tas ir tik labi, jo tik labi liek justies tev. Anyway, ideālās davanas tapšana aizņem diezgan daudz laika.
Man joprojām pietrūks brāļa. Domāju, ka viņš man nekad nebeigs pietrūkt, lai arī mums katram ir sava dzīve. Un, ja kāds man šo būtu teicis gadus desmit atpakaļ, es nebūtu ticējusi. Maziem bērniem ir grūti sadalīt lietas, it īpaši, ja intereses ir kopīgas, un mēs nebijām izņēmums.
Mani Līgo Līgo svētki bija ūber forši. Un diena pēc tiem arī. Un nākamā diena arī. Un aiznākamā arī. Un vakardiena arī. I am a lucky bastard. Tajā vietā vienmēr ir patīkami atgriezties, un patiesībā tā jau lēnām veidojas par tādu kā tradīciju. Es uzpinu vainagu. Cilvēki, kuri mani labi pazīst, to uzskata par apbrīnojamu lietu, jo es neesmu īsti parocīga ar šādām lietām kā vainagu pīšana, ēst gatavošana, Jāņu zāļu lasīšana utt. Bet es aizgāju uz pļavu (nedabūju ērces) un salasīju puķes un citas zāles un nezāles. Tad mēs čaklās meitenes, kuras uzpina vainadziņus un vēl nav precējušās sagaidījām tieši pusnakti un lidinājām tos iekšā piemājas liepā, lai noskaidrotu, pēc cik tad gadiem mēs varam gaidīt gredzenu pirkstā. Jā, es iemetu ar pirmo reizi. Smieklīgi. Ko lai saka, man ir labi ietrenēts atvēziens no vecajiem labajiem laikiem. Bet es esmu pārliecināta, ka pēc gada jūs mani vēl nevarēsiet dēvēt par kundzi jaunkundes vietā. Lai arī dzīve mēdz būt neparedzama, tā nav tik neparedzama, lai es zaudētu jebkuras prata un smadzeņu paliekas tik ļoti, lai piekristu šādam neparātam. Es visticamāk būtu ar mieru piekrist visam, izņemot precībām. Jo kā dzīve ir iemācījusi, pārāk bieži apprecēšanas agrā jaunībā noved pie būšanas šķirtai agrāk vai vēlāk (parasti agrāk). Un cik gan dīvaini būtu būt šķirtai divdesmit vienā gadā? Nē, es nemaz nevēlosnoskaidrot.

welcome to where I live

"If people reach perfection they vanish, you know."
/"The III-Made Knight" by T. H. White/

Es noteikti kaut kad agrāk jau esmu minējusi, ka un cik ļoti man patīk dzīvot Ķengaragā. Neskatoties, ko visi cilvēki par šo vietu domā un runā, man patīk. Ķengarags savā ziņā ir mājas. Vismaz, kad atbrauc no citām vietām, sajūti te valdošo atmosfēru, redzi cilvēkus un tik ļoti zināmās vietas, kas katra sevī ietērpj notikumus, cilvēkus, lietas un atmiņas, tu zini, ka esi mājās, vietā, kur ir patīkami atgriezties, pat ja vieta dažreiz nav tik skaista kā pasakās stāsta. Bet, mīļie, jūs taču jau zinājāt, ka dzīve nav pasaka, ja vien tu pats to par tādu neuzskati. Un te ir Daugavas krasts, kur jebkurā dienakts laikā vari sēdēt un baudīt savu dzīvi. Tā vieta nošķir brīvību un dabu no autotransporta un asfalta, atstājot kokus, zāli, akmeņus un upi. Mājas. Tā ir vieta, no kuras es nāku. Un no vienas puses tas ir labi, es pazīstu dzīvi- gan skaisto, gan neglīto- es pazīstu savus kaimiņus, kas dzīvo manā kāpņu telpā, es pazīstu mazos krievu ielu bērnus, kas sēž lejā pie veikaliņa, es pazīstu kaķu tantes, kas baro kaķus pie manas mājās stūra. Tā kā nē, šeit nav tikai bezpersoniskas bloku mājas. Iespējams, ka šajās bloku mājās ir daudz vairāk īstu personību, nekā tur ārā.
Vasarās no paša rīt jau var dzirdēt bērnu klaigas pagalmā. Arī tur visi viens otru pazīst, un pazīst arī tos, kuri ir izauguši no skraidīšanas pa pagalmu, spēlējot spēles. Skatoties uz viņiem, man sejā ir vērojams smaids, jo es reiz biju viens no šiem skraidošajiem bērniem, kas pēlēja bumbu, vienalga, vai tas bija futbols vai tautas bumba, vai basketbols. Es kādreiz biju. Šajā vietā varbūt nebija mobilo telefonu deviņgadīgiem bērniem, bet man labpatīk domāt, ka šeit bija kas daudz vērtīgāks par to.
Man ir palicis viens eksāmens. Tā kā arī mana vasara drīz sāksies. Jau labu laiku domāju par jaunu tetovējumu. Man ir gatavs zīmējums, gatava ideja un gatava doma. Diezgan ilgu laiku kārtīgi apdomāju stāstu, kas zem šī zīmējuma slēpjas, lai šim zīmējumam būtu personība, lai tas nebūtu TIKAI zīmējums. Šajā ziņā ir svarīgs gan iepakojums, gan saturs. Un tetovējumiem es pieeju diezgan nopietni. Tāpēc es izdomāju, es izveidoju, es pārdomāju, tad kādu laiku nogaidu, vēlreiz pārdomāju, vēl kaut ko pārlaboju... And if it still feels right, then it is right, right?! Dotajā brīdī, esmu stadijā, kad esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas, kas man šobrīd ir kā skice, ir tas, kam jāatrodas uz mana ķermeņa. Tā vienkārši ir īstā sajūta.
Un šķiet, ka šodiena būs tīri skaista diena, tāpēc es došos viņu izbaudīt. Lai arī jums diena ir skaista!

There are things that means nothing, and things that means everything. Simple as that. So there is no such thing as meaning a little.

Mācību gada beigās ir kaut kas apbrīnojami nomierinošs. Kaut gan vajadzētu būt savādāk. Šobrīd ir tā, ka tu zini, ka teorētiski esi darījis vairāk vai mazāk visu, kas bija jādara. Varbūt ne gluži tik daudz, cik kāds no tevis gaidīja, jo mēs visi labi zinām, ka cilvēki vienmēr grib sagaidīt vairāk un vairāk. Tu darīji tik daudz, cik gribēji. Tā bija tava izvēle. Vienīgais, ko es šad tad apsveru, ir savas iespējas palikt tur, kur es esmu. Saprotat, kā gribat. Cilvēki cīnās par savām vietām un arī citu vietām. Tas ir normāli. Un godīgi runājot, tas laiks, kad uzvar stiprākais vai gudrākais, ir sen kā jau pagājis. Tagad uzvar viltīgākais, nesaudzīgākais, liekulīgākais un divkosīgākais. Un šobrīd, ja tāda ir uzvaras cena, tad man uzvara nav vajadzīga. Es labprāt palieku ēnā, lai slēptos no citiem, lai citi nepievērstu man vērību, nelīstu manā dzīvē un visādi citādi neinteresētos par mani. Tam ar viltību nav nekāda sakara, tā ir dzīves gudrība, kas apgūta vairāku gadu laikā, saņemot gan dunčus mugurā, gan sirdī, klūpot un krītot, pār citu pastieptām kājām. Un tas būtu tik muļķīgi pieļaut visas kādreiz pieļautās kļūdas atkal. Dzīve ir vienkārša, taču neviens nekad nebija teicis, ka tā būs viegla, tāpat, ka neviens nekad nav teicis, ka tā būs tik sasodīti grūta.

Brālis aizbrauca mācīties uz Angliju, jo tika tur iekšā universitāte. Man viņa jau tagad pietrūkst. Viņš galu galā bija daļa manas dzīves, mans izpalīgs un nedaudz arī nervu bojātājs, bet es viņu mīlu. Manuprāt, ka mamma ir nedaudz saskumusi. Nepārprotat, viņa pavisam noteikti ir laimīga un priecīga, un lepna, taču vecākiem ir grūti samierināties, ka bērni pieaug. Ir grūti palaist vaļā kādu, kuru tu no visas sirds mīli. Vēl grūtāk, ja tā ir mātes mīlestība. Viņš apsolīja Ziemassvētkos mūs apciemot, un tas nozīmē, ka man ir kaut kas, ko gaidīt.
Vasara it kā ir klāt. Man tā sāksies pēc eksāmeniem. Plāni? Es labprāt uz kādu laiku nolīstu pilnīgi sociāli neaizsniedzamā vietā un lasītu grāmatas. Tāda ir vasaras burvība, tādai tai jābūt. Nekādu interneta sakaru, nekādu mobilā telefona zvanu, nekā.
Pēdējā laikā man vēl vairāk sāk kaitinat apkārtējie cilvēki. Es cenšos būt mierā ar visu, kas apkārt notiek, ar izvēlēm, kuras cilvēki izvēlas, darbībām, kuras veic un idiotiskajām kļūdām, kuras pieļauj, taču dažbrīd man šķiet, ka es nepazīstu vai, varbūt, es vienkārši nesaprotu. Beigu beigās ir lietas, ar kurām nejoko, kuras ir pārāk vērtīga sun dārgas, lai par un ar tām jokotu. Citi to nesaprot. Ar laiku tas viss tiek novalkāts kā vecas kurpes, vārdi zaudē to iepriekšējo nozīmi, vērtību un skaistumu, darbības paliek nevērtīgas un ikdienišķas. Cilvēkiem patīk iznīcināt sakistumu gan to apzinoties, gan neapzinoties. Es labāk nedzirdu šos vārdus vispār, nekā dzirdu tos mētājamies apkārt, neko vairs nenozīmējot pat tam, kas viņus izsaka. Daudzas vērtības tiek pārvērtētas, turpretī citas- tās, kuras patiešām ir vērtības,- nenovērtētas.
Lai jums sapņiem bagāta nakts, es pievēršos filosofijai.