I thought I lost you somewhere. But you were never really ever there at all.

 „Tu nevari pazaudēt to, kā nekad nav bijis,” viņš teica.

Sieviete domīgi vērās tālumā, nebilstot ne vārda, tikai stāvot pie atvērtā loga, izbaudot krēslas iestāšanās un lietus dzestro svaigumu, rokā turēdama cigareti. Viņa ar diezgan graciozu un lēnu kustību to tuvināja savām lūpām. Tās apskāva cigareti, un viņa lēnām ievilka dūmus savās plaušās, pēc tam tos izpūtusi pa puspavērtajām lūpām dzestrajā vakara gaisā, tiem saveļoties kopā ar lietu un vakara miglaino stāvu. Joprojām neko nesakot, viņa ievilka vēl vienu dūmu. 

Ārēji sieviete izskatījās apbrīnojami mierīga, nesatricināma, pat nedaudz auksta un nodalīta no apkārtējās realitātes. Likās, ka viņas pasaulē laiks rit atsevišķu gaitu, nodalīti no visiem vispārzināmās pasaules un laika definīcijas.

Vīrietis stāvēja viņai blakus un lūkojās sievietes sejā. Viņa acīs bija redzams kas tāds, kas mūsdienu vīriešos bija izzudis. Tumšās acis liecināja par ilgām, kas robežojās ar sāpēm, par ārprātu un vienaldzību, par vēlmi pieskarties, bet centieniem sevi atturēt. Jā, visvairāk tās pauda īstas, izjustas, patiesas un tīras ilgas, kas viņu iekšēji mocīja, un acis bija vienīgās, ko ārišķība nespēja noslēpt. Iespējams, tāpēc sieviete vairījās savu acu skatu pavērst pret viņu.

Uz galda stāvēja pustukšas vīna un viskija glāzes. Uz vīna glāzes malas bija palicis miesas krāsas lūpu krāsas nospiedums, taču pārējā glāzes daļa joprojām laistījās kristāldzidrumā, vīnam izskatoties pēc ar ūdeni atšķaidītām asinīm, jo krāsa – tā atbilda tumši sarkanajai asiņu krāsai - , taču šķidruma konsistence bija cita – daudz vieglāka, joprojām piesātināta, taču ne tik lipīga un bieza. 

Vīrietis, spēris pāris soļus, lai nokļūtu līdz galdam, paņēma viskija glāzi un palika stāvam pie galda, veroties uz sievieti no mugurpuses. Viena roka viņai bija savilkta ap vidukli, bet otra, ar elkoni atbalstījās pret salocīto roku, paceltu gaisā turēdama gandrīz nopīpēto cigareti. Vīrietis nopētīja sievietes auguma līnijas no galvas līdz kājām.

„Tu zini, ka man ir taisnība,” viņš noteica sievietei no mugurpuses.

„Es zinu,” pavisam klusā balsī sieviete atzina. 
Ja istabā nevaldītu pilnīgs miers, tad visticamāk vīrietis nemaz šo atzinumu nebūtu sadzirdējis.
Tajā paša laikā viņa jutās tā, it kā viss pasaules smagums kā neredzams Damokla zobens karājās viņai virs galvas, ik brīdi grasoties uzkrist viņai virsū. Viņi abi stāvēja nekustēdamies, telpā bija dzirdama vien elpošana un attālās pilsētas skaņas, kas ieplūda istabā caur pavērto logu.