"Tev ir 21 gads, tu esi viena un raksti savas ziņas." Šādi vārdi, izteikti skaļi un vēl nākuši no cita cilvēka lūpām, mani uz brīdi apstulbināja, bet ar laiku ieskāva sevī. Tik dīvaini liekas, ka, izteikti skaļi, tie materializējas un kļūst par realitāti, par skaudro patiesību. Jāatzīst, ka tas skan diezgan skumji, dzirdot tos no malas, rodas sajūta, kuras kā kaitinoša un sāpīga skabarga, ieduras ķermenī un prātā, lēnām salaužot ieturēto stilu un vienaldzību.
Lēnām tu sāc meklēt iemeslus - sevī, citos, vidē, izvēlēs, zināšanās - visur. Taču iemeslu meklēšana nekad īsti nav palīdzējusi.
Varbūt lietas ir iegrozījušās nepareizi, varbūt es pārāk pievērsos darbam un mācībām, varbūt es nezinu, ko darīt. Varbūt man ir bail. Un ko gan dara cilvēki, kuri, pamostoties blakus kādam, kuru vēl vakar mīlēja, secina, ka vairs nemīl, ka viss, kas ilgu laiku bija uzturēts, kultivēts, bez kā nevarēja dzīvot, vairs neko no tā nenozīmē? Visticamāk, vienīgā atbilde varētu būt "notika dzīve".
Vienu brīdi man likās, ka pasaule ir apstājusies. Man nekad īsti nesanāca skaļi izteikt to, ko es dziļi sevī jutu. Man tas nepadevās. Ir cilvēki, kuriem nepadodas spēlēt basketbolu vai zīmēt, vai dziedāt. Man nepadevās izklāstīt skaļi savas sajūtas. Ja tā labi padomā, tad man nav ne mazākās nojausmas, ko es darītu, ja mani situācija spiestu to darīt. Noteikti iestātos visaptverošs klusums, kurš nebūs asociējams ar patīkamu un nomierinošu iekšējā miera sajūtu. Nē, tas būs tāds klusums, kuru nav iespējams pārtraukt, taču tas, atbalsojoties visā telpā, dun tavās smadzenēs un lēnām tevi smacē, izspiežot visu gaisu ārā no tavām krūtīm. Varbūt man bija problēmas. Iespējams, mani neinteresēja stāsts ar laimīgām beigām, iespējams, es gribēju izjust tās emocijas, par kurām neviens nav sajūsmā, tās, kuras cilvēki nicina un no kurām izvairās - varbūt tad man būs par ko rakstīt, varbūt tad es būšu saņēmusi dzīves realitātes daļu, kura pagaidām vien līdzpastāv kopā ar mani.
Pasaules skaistums izpaužas skaistumā to ieraudzīt. Tu noraidoši pakratīsi galvu, uzgriežot man muguru, ļaujot putekļu gūzmai un cilvēku ziņkārīgajiem skatieniem man gāzties kā Niagāras ūdenskrituma mutuļojošajam ūdenim. Tie mani smacēs un biedēs. Beigās es vienalga visvairāk biedēšu pati sevi. Būdama necilvēcīgi nespēcīga saistībā ar saviem spriedumiem, es priecāšos, ka esmu lēmumu izdarījusi. Pat tad, ja man tas liksies nepareizs. Tas vienalga būs lēmums. Mans.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru