I thought I lost you somewhere. But you were never really ever there at all.

 „Tu nevari pazaudēt to, kā nekad nav bijis,” viņš teica.

Sieviete domīgi vērās tālumā, nebilstot ne vārda, tikai stāvot pie atvērtā loga, izbaudot krēslas iestāšanās un lietus dzestro svaigumu, rokā turēdama cigareti. Viņa ar diezgan graciozu un lēnu kustību to tuvināja savām lūpām. Tās apskāva cigareti, un viņa lēnām ievilka dūmus savās plaušās, pēc tam tos izpūtusi pa puspavērtajām lūpām dzestrajā vakara gaisā, tiem saveļoties kopā ar lietu un vakara miglaino stāvu. Joprojām neko nesakot, viņa ievilka vēl vienu dūmu. 

Ārēji sieviete izskatījās apbrīnojami mierīga, nesatricināma, pat nedaudz auksta un nodalīta no apkārtējās realitātes. Likās, ka viņas pasaulē laiks rit atsevišķu gaitu, nodalīti no visiem vispārzināmās pasaules un laika definīcijas.

Vīrietis stāvēja viņai blakus un lūkojās sievietes sejā. Viņa acīs bija redzams kas tāds, kas mūsdienu vīriešos bija izzudis. Tumšās acis liecināja par ilgām, kas robežojās ar sāpēm, par ārprātu un vienaldzību, par vēlmi pieskarties, bet centieniem sevi atturēt. Jā, visvairāk tās pauda īstas, izjustas, patiesas un tīras ilgas, kas viņu iekšēji mocīja, un acis bija vienīgās, ko ārišķība nespēja noslēpt. Iespējams, tāpēc sieviete vairījās savu acu skatu pavērst pret viņu.

Uz galda stāvēja pustukšas vīna un viskija glāzes. Uz vīna glāzes malas bija palicis miesas krāsas lūpu krāsas nospiedums, taču pārējā glāzes daļa joprojām laistījās kristāldzidrumā, vīnam izskatoties pēc ar ūdeni atšķaidītām asinīm, jo krāsa – tā atbilda tumši sarkanajai asiņu krāsai - , taču šķidruma konsistence bija cita – daudz vieglāka, joprojām piesātināta, taču ne tik lipīga un bieza. 

Vīrietis, spēris pāris soļus, lai nokļūtu līdz galdam, paņēma viskija glāzi un palika stāvam pie galda, veroties uz sievieti no mugurpuses. Viena roka viņai bija savilkta ap vidukli, bet otra, ar elkoni atbalstījās pret salocīto roku, paceltu gaisā turēdama gandrīz nopīpēto cigareti. Vīrietis nopētīja sievietes auguma līnijas no galvas līdz kājām.

„Tu zini, ka man ir taisnība,” viņš noteica sievietei no mugurpuses.

„Es zinu,” pavisam klusā balsī sieviete atzina. 
Ja istabā nevaldītu pilnīgs miers, tad visticamāk vīrietis nemaz šo atzinumu nebūtu sadzirdējis.
Tajā paša laikā viņa jutās tā, it kā viss pasaules smagums kā neredzams Damokla zobens karājās viņai virs galvas, ik brīdi grasoties uzkrist viņai virsū. Viņi abi stāvēja nekustēdamies, telpā bija dzirdama vien elpošana un attālās pilsētas skaņas, kas ieplūda istabā caur pavērto logu.

Klusie vārdi, kas atbalsojas plašajos prāta nostūros

"Tev ir 21 gads, tu esi viena un raksti savas ziņas." Šādi vārdi, izteikti skaļi un vēl nākuši no cita cilvēka lūpām, mani uz brīdi apstulbināja, bet ar laiku ieskāva sevī. Tik dīvaini liekas, ka, izteikti skaļi, tie materializējas un kļūst par realitāti, par skaudro patiesību. Jāatzīst, ka tas skan diezgan skumji, dzirdot tos no malas, rodas sajūta, kuras kā kaitinoša un sāpīga skabarga, ieduras ķermenī un prātā, lēnām salaužot ieturēto stilu un vienaldzību.

Lēnām tu sāc meklēt iemeslus - sevī, citos, vidē, izvēlēs, zināšanās - visur. Taču iemeslu meklēšana nekad īsti nav palīdzējusi.

Varbūt lietas ir iegrozījušās nepareizi, varbūt es pārāk pievērsos darbam un mācībām, varbūt es nezinu, ko darīt. Varbūt man ir bail. Un ko gan dara cilvēki, kuri, pamostoties blakus kādam, kuru vēl vakar mīlēja, secina, ka vairs nemīl, ka viss, kas ilgu laiku bija uzturēts, kultivēts, bez kā nevarēja dzīvot, vairs neko no tā nenozīmē? Visticamāk, vienīgā atbilde varētu būt "notika dzīve".

Vienu brīdi man likās, ka pasaule ir apstājusies. Man nekad īsti nesanāca skaļi izteikt to, ko es dziļi sevī jutu. Man tas nepadevās. Ir cilvēki, kuriem nepadodas spēlēt basketbolu vai zīmēt, vai dziedāt. Man nepadevās izklāstīt skaļi savas sajūtas. Ja tā labi padomā, tad man nav ne mazākās nojausmas, ko es darītu, ja mani situācija spiestu to darīt. Noteikti iestātos visaptverošs klusums, kurš nebūs asociējams ar patīkamu un nomierinošu iekšējā miera sajūtu. Nē, tas būs tāds klusums, kuru nav iespējams pārtraukt, taču tas, atbalsojoties visā telpā, dun tavās smadzenēs un lēnām tevi smacē, izspiežot visu gaisu ārā no tavām krūtīm. Varbūt man bija problēmas. Iespējams, mani neinteresēja stāsts ar laimīgām beigām, iespējams, es gribēju izjust tās emocijas, par kurām neviens nav sajūsmā, tās, kuras cilvēki nicina un no kurām izvairās - varbūt tad man būs par ko rakstīt, varbūt tad es būšu saņēmusi dzīves realitātes daļu, kura pagaidām vien līdzpastāv kopā ar mani.

Pasaules skaistums izpaužas skaistumā to ieraudzīt. Tu noraidoši pakratīsi galvu, uzgriežot man muguru, ļaujot putekļu gūzmai un cilvēku ziņkārīgajiem skatieniem man gāzties kā Niagāras ūdenskrituma mutuļojošajam ūdenim. Tie mani smacēs un biedēs. Beigās es vienalga visvairāk biedēšu pati sevi. Būdama necilvēcīgi nespēcīga saistībā ar saviem spriedumiem, es priecāšos, ka esmu lēmumu izdarījusi. Pat tad, ja man tas liksies nepareizs. Tas vienalga būs lēmums. Mans.