Some things do change, even if you don't want them to

Cilvēki melo, kad saka, ka jūtas tukši vai jūt tukšumu sevī. Šie meli, iespējams, ir neapzināti, taču tas nemaina situāciju. Ja cilvēks patiešām būtu tukšs, viņš būtu tukšs, un viss. Viņš nejustu, viņam nebūtu slikti, viņam būtu vienalga. Ne jau tukšums ir tas, kas mūs nogalina. Nē, tā ir nežēlīgā pārpildītība ar visu- ar sajūtām, ar cilvēkiem, ar domām, ar atmiņām, ar problēmām. Cilvēks nekad nav tukšs, kaut arī tukšums, melnais caurums vai vienalga kas nāktu kā brīnišķīgs pretsāpju līdzeklis, taču tā nenotiek. Ja cilvēks ir tukš, tad viņa nemaz nav. Diskutabls jautājums ir par to, vai būt tukšam, proti, nebūt ir labāk nekā mūždien justies pārpildītam, jo ne jau vienmēr lietas, ar kurām esi pārpildīts ir vērtējamas ar pozitīvu lādiņu. Galu galā, ja tev par visu ir pilnīgi vienalga, tad kāpēc tu atrodies šeit, vai dzīve kādā brīdī nepaliek nežēlīga, drūma, vienaldzīga un neinteresanta?

Šis gads cilvēku un pārmiaņu ziņā ir bijis netipiski ražīgs. Laikam jau ir tā, ka tu iegūsti kādu un kādu pazaudē. Nē, es domāju, ka es nesūdzos. Jā, ir skumiji, taču šoreiz es saprotu, ka es nepazaudēju, pazaudēja mani, lēnām pazūdot no manas dzīves. "To live in this world, you must be able to do three things: to love what is mortal; to hold it against your bones knowing your own life depends on it; and, when the time comes to let it go, to let it go." ("Wild Geese" by Mary Oliver). Tā nu ir. Tieši tagad es esmu nonākusi pie vaļā palaišanas fāzes, jo man pietiek. Man neapnika censties, man neapnika būt, man neapnika atcerēties, nē, es gluži vienkārši sapratu, ka tam cilvēkam tas viss, acīmredzot, vairs nav nepieciešams, vienīgā, kam tas ir nepieciešams, esmu es. Un nav runa par negribēšanu just šo vienpusējo draudzību, nemaz. Es esmu pateicīga par laiku, par atmiņām, par sajūtām, par pašu cilvēku, bet tomēr, neskatoties uz to visu, esmu gatava palaist vaļā, jo tas skaistums, tā brīvība, tas siltums un patiesums ir pārvērties par kaut ko nežēlīgi mākslīgu, ka tas pilnībā mani sāpina. Tāpēc ir laiks, ir laiks, lai es saņemtos un ļautu arī šim cilvēkam pievienoties manām atmiņām, vienām no laimīgākajām atmiņām, kādas manī mīt. Jaunajā gadā ar kaut ko ir jāsāk, vai ne?!
Visādā gadījumā labā ziņa ir tā, ka es esmu pietiekami pieaugusi un apveltīta ar prāta spejām, lai šo visu saprastu, tā vietā, lai bērnišķīgi savilktu seju milzīgā, uzpūstā burbulī un apvainotos par lietām, par kurām apvainoties ir netaisni un bezjēdzīgi. Man liekas, ka šī gada laikā es esmu augusi vairākos dzīves aspektos, tāpēc par to man ir prieks.

Butterflies with pistols

Ir sanācis tā, ka šobrīd es prātoju par to, ka mana sesija beidzas pēc septiņām dienām, kas nozīmē, ka nu vairs tikai pēc astoņām dienām es nozūdu. Otra lieta, par ko es prātoju, esmu es pati. Šodien, aptuveni stundu atpakaļ, gāju pa centru ar kafijas "krūzi" rokās un domāju, ka, ja manu dvēseli kāds pārvērstu par glezu, tad būtu divas iespējas. Vai nu tā būtu visskaistākā glezna, kādu cilvēka acis jebkad būtu un būs skatījušas, vai arī, gluži otrādi, tā būtu visneglītākā un šausminošākā glezna pasaulē. Laikam tas atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Es, protams, esmu diezgan pārliecināta, ka parasti cilvēki par kaut ko tādu nedomā. Man šķiet, ka es gribētu iziet āra pastaigāties ar kādu, ar kuru man nebūtu jārunā, ar kādu kuram klusuma brīži neliktos traucējoši un neveikli. Arī tas noteikti liekas un skan dīvaini, bet dažreiz man tik ļoti patīk klusums, kuru var izbaudīt. Es to noteikti varu darīt arī viena, bet pastāv iespēja, ka pēc klusuma brīža man sagribēsies ar kādu parunāt. Man patīk būt vienai, kad man ir nepieciešama vientulība, bet šobrīd es vienkārši gribu no gaisa krītošas sniegpārslas, apsnigušas ielas, laternu apmirdzētus parkus, nedaudz klusuma, taču ne vientulību. Es gribu sarunas par kino, par mākslu, par piedzīvojumiem un visādiem sīkumiem. Es gribu karstu kafiju vai tēju savās rokās, kamēr vējš un sals glāsta manu seju. Es gribu, lai kāds man iedod izlasīt labu grāmatu, kuru es nekad neesmu lasījusi. Es gribu, lai cilvēki beidz meklēt dzīves jēgu un sāk dzīvot. Es gribu tik daudz, tāpēc laikam esmu ļoti egoistiska.
Bīdoties tālāk, es varētu atzīt, ka es laimīgi turpinu sevi mocīt, un tagad, kad akadēmiskie rakstu darbi ir pabeigti, un atlikuši ir vairs tikai trīs eksāmeni, man vairs nav tik daudz jādomā par citām lietām, kas nozīmē, ka man ir vairāk laika, lai sevi morāli šaustītu. Nice!
Ak, jā, arī Jaunais gads tuvojas ļoti strauji. Pašā vecgada vakarā man sanāks skraidīt apkārt, lai paspētu pabūt pie viesiem un ar visiem, jo tā nu ir sanācis, ka visi šogad kaut ko dara, bet neviens nedara neko kopā.

Please, the exit is there!

Man nācās izdvest smagu nopūtu. Tajā bija ielikti visi mani spēki, manas cerības, manas vēlmes... Es to visu izmetu āra no sevis, jo man vajadzēja tikt vaļā tā. Es gribēju aizbēgt no domas, kura ik mirkli iezīmējās aizvien patiesāka. Tik ļoti man riebās šī doma. Bet tajā pašā laikā es nevēlējos sevi maldināt, lai arī maldi būtu bijuši tik saldi kā svaigas kafijas aromāts sestdienas rītā, pamostoties gultā, redzot, ka silti un patīkami saules stari cenšas ielauzties tavā mazajā valstībā.
Kāds dabūja mazu daļiņu manis- patiesās manis- tās ievainojamās būtnes, kurai ir jūtas, kurai sāp, kura pielaiž sev klāt, cerot, ka vēlāk nenāksies to nožēlot. Vienmēr nākas... Pēc nopūtas manī palika tukšums, ne kripatiņas no gaisa, plaušas bija tukšas- tās izmisīgi lūdzās pēc skābekļa. Manas lūpas, kuras uz brīdi bija aizvērtas, un zobi cieši sakosti kopā, nedaudz pavērās, lai spētu apmierināt plaušu lūgumu. Ievelkot skābekli, es aizvēru acis, lai sakoncentrētu domas. Visos citos gadījumos es būtu domājusi, ka man ir nepieciešams plāns- tālākas darbības plāns. Šoreiz man plānu nevajadzēja, jo bija tikai viena lieta, ko es varēju darīt.
Tāpēc es turēju acis ciet. Es gribēju tās turēt ciet līdz pat brīdim, kad varēšu tās atvērt, lai pateiktu, ka man vairs nerūp. Uz brīdi man uzmācās bailes, jo, iespējams, tas nozīmētu visu dzīvi pavadīt tumsā. Taču tad es sapratu, ka neviens cilvēks, kuram rūpu es, nevēlētos atņemt man gaismu, un tie, kuri vēlētos- tiem es esmu vienaldzīga- un nav nepieciešamība ciest viņu dēļ. Pat ja ļoti sāp, ja sāp tik ļoti, ka labāk izrautu sirdi no krūtīm un ieslēgtu to mazā koka kastītē, no kuras skan burvīga mūzika, kad to atver vaļā. Es ievīstīju savu sirdi tēraudcietā apvalkā, nosoloties, ka vairs nevienam neļaušu to sāpināt. Labāk es to sāpinu pati, nevis ļauju katram atstāt rētu kā piemiņu par sevi. Es vairs neesmu ar mieru atdot sevi, es nevēlos, lai kāds iegūtu gabaliņu no manis.
Un beigās...., ko gan lai es saku beigās? Dažreiz es vēlos, lai visi šie "draudzeņu" likumi patiešām darbotos arī praksē, nevis tikai solījumu formā, jo cilvēki sola, sola, bet nepilda. Es vienreiz vēlos, lai cilvēki dara to, ko saka un saka, to ko dara!