Ziniet to apbrīnojamo teicienu, ka jādzīvo ir tagadnē, nevis jādomā par nākotni. Noteikti ziniet vai ne? Visticamāk, ka iepriekšējos gados šie vārdi nereti tika izmantoti pret vecākiem, kad viņi lika izpildīt mājasdarbus priekšdienām. Vienīgais, tā visa nav patiesība. Ja mēs dzīvotu tikai un vienīgi šodienai, tad par visu pārējo mums būtu pilnīgi nospļauties. Vismaz tā tam būtu jābūt. Precīzāk, manā izpratnē tā tam būtu jābūt. Ja ir tikai šodiena, tad ir tikai šodiena. Un viss. Rītdienas nav (kaut gan viņa ir). Nevienam neinteresētu, vai pagātnē tu esi krāpis/krāpusi savu draugu/draudzeni, vai kas ir bijis tavs bijušais/bijusī, vai esi sēdējis cietumā, vai esi pacēlis roku pret mīļoto, vai esi skrējis pliks pa galvaspilsētas centrālo ielu, lamājies vai mainījis dzimumu, vai tev ir paticis spēlēties ar Bārbijām. Labi, pēdējais patiešām nevienam neinteresē.Es šodien domāju par nākamo gadu, pareizāk sakot, nākamo mācību gadu. Nē, nevis šo, kas mani sagaidīs pēc pusotras nedēļas, bet nākamo, kas mani sagaidīs pēc gada un pusotras nedēļas. Vai nav dīvaini? Godīgi runājot, es pat nezinu kāpēc. Tas vienkārši šķiet tik tuvu, tuvāk nekā es būtu iedomājusies. Tuvu un tālu, taču tuvāk nekā domāts, tuvāk nekā šis mācību gads. Un pēc diviem gadiem un pusotras nedēļas man vēlreiz pavērsies lielā pasaule, cilvēki atkal gaidīs no manis pareizo lēmumu izdarīšanu, pat nezinot, kurš tad tas pereizais lēmums ir. Es nezinu, un dažreiz man rodas jautājums, vai viņi zin?! Pēc diviem gadiem un pusotras nedēļas es iziešu no vietas, kurā būšu iegudījusi trīs gadus no savas dzīves. Varbūt trīs gadi neliekas daudz, bet man tie ir pietiekami dārgi, lai nemestu tos zemē.
Jā. Es minēšu, ka man nākotne ir svarīga. Tā vismaz šobrīd izskatās. Jo nākotne vienā brīdī, kurš mēdz būt acīm nemanāms, kļūst par tagadni.
Man vēl ir pusotra nedēļa, ko izbaudīt. Un visa dzīve, ko domāt. Plānošanu es atlikšu uz vēlākvēlāku laiku, tas tik un tā man nekad nav padevies.
